Mūsdienās liela loma tiek piešķirta cilvēkam un viņa kā indivīda eksistencei sabiedrībā. Lai izprastu cilvēka uzvedību, rīcību, it īpaši panākumu un neveiksmju cēloņus, liela loma ir pašvērtības apzināšanai. Cilvēka spēju integrēties sabiedrībā nosaka viss viņa personības īpašību kopums, pie kura veidošanās svarīga vieta ierādāma skolai. 20.gadsimta beigās, mainoties audzināšanas paradigmai, mainījies arī uzskats par to, kādam jābūt kvalitatīvam mācību procesam un kāda ir skolas nozīme personības veidošanās procesā.
Mācību procesa mērķtiecīga sastāvdaļa ir vērtēšana. Līdztekus terminam „vērtēšana” bieži vien tiek lietoti arī termini „kontrole, pārbaude”. Tiem visiem ir emocionāla slodze, bieži vien tie izsauc negatīvu attieksmi. Latvijā jau kopš 1992./1993. gada skolēnu mācību sasniegumus vērtē 10 ballu skalā, pielieto arī vērtējumu „ieskaitīts”, „neieskaitīs”, kā arī n/v (nav vērtējuma), par ko ir daudz diskutēts un ir atšķirīgi viedokļi. Vērtēšanas jautājumi ir aktuāli, tie ir skaidroti metodiskajos materiālos, dažādos pētījumos, bet joprojām ir nepieciešamība pēc pilnīgāka skaidrojuma un vēlmes veiksmīgāk organizēt vērtēšanas procesu, lai iegūtu informāciju – atgriezenisko saiti.
Mūsdienīgā izpratnē vērtēšana jāskata kontekstā ar izglītības koncepcijām un teorijām. Tai jāakcentē skolēna aktīvo lomu mācību procesā, uzskatot mācīšanos par pašregulējošu un uz mērķi orientētu darbību. Skolēnam vērtēšanas procesā ir svarīgi apzināties un atbildēt uz jautājumiem: ko es iemācījos, kas man vēl jāmācās/jāuzlabo, kā man to iemācīties/uzlabot, kur to varēšu pielietot. Savukārt skolotājam, organizējot mācību procesu, ir nepieciešams radīt pozitīvu vidi, konstatēt rezultātu un sniegt atgriezenisko saiti, daudzveidīgi, objektīvi un atbilstoši izziņas līmeņiem novērtēt skolēnu sasniegumus.
Pedagoģiskās darbības pilnveides praksē novērotais liecina, ka pedagogiem ir skaidrs vērtēšanas mērķis, uzdevumi, pamatprincipi, bet ikdienas darbā svarīga ir arī precīza izpratne par vērtēšanas veidiem, formām un to pielietojumu skolēnu zināšanu vērtēšanā. Šobrīd skolās strādā daudz pedagogu, kuri paši kā skolēni mācījušies pavisam citādos apstākļos, kad bija citas prioritātes, mērķi, domāšana un arī cits mācību temps. Straujā laikmeta pagriezienā nav nemaz tik viegli mainīt domāšanu, to, kas jau ilgus gados zemapziņā nogulsnēts. Pētījumu par pašvērtēšanu Latvijas izglītības sistēmā ir maz. Informāciju par pašvērtēšanu latviešu valodas stundās var atrast to sasaistot un analizējot pedagoģijas teorijas par vērtēšanu un pašvērtēšanu, to savstarpējo saistību mācību procesā, jo tieši par latviešu valodas mācību priekšmetu, teorijas nav. Skolās tiek izmantots pašvērtējums skolēnu mācību sasniegumu novērtēšanā. Pārsvarā skolotāji izstrādā darba lapas, kurās skolēni iepazīstas ar to, kas viņiem jāapgūst, un aizpilda tās, ja ir, viņuprāt, apguvuši. Kritērijus vairumā gadījumu izvirza skolotāji paši vai mācību priekšmetu metodiskās komisijas, tāpēc to formulējums dažkārt ir pārāk zinātnisks un skolēniem nesaprotams. Līdz ar to neīstenojas atgriezeniskās saites process un būtībā nenotiek pašvērtēšana, bet tikai atdarināšana - tiek izpildīti skolotāja norādījumi. Novērtēšana kā kontroles sistēma konstatē tikai novirzes no pieņemtajām normām, nevis izvērtē darbību pēc būtības. Ja skolēns ir pieradis pie kontroles formām, kuras tikai pārbauda sasniegto rezultātu, nevis radina mācīties pašam sev, tad skolēns tikai reproducē iegūtās zināšanas un pielāgojas šīm kontroles formām vai pat cenšas no tām izvairīties. Tā pamatā ir skolēnu, skolotāju un vecāku neizpratne par pašvērtēšanas nozīmību un aizspriedumi, uzskatot, ka atzīme sniedz lielāku objektivitāti salīdzinājumā ar pašvērtējumu.
Pētījuma objekts – mācību process latviešu valodas stundās 8.klasē.
Pētījuma priekšmets – pašvērtēšanas prasmes 8.klases skolēniem.
Pētījuma mērķis – teorētiski analizēt un praktiski pārbaudīt pašvērtēšanas prasmju veicināšanas pedagoģiskās iespējas latviešu valodas stundās 8. klasē.
Pētījuma jautājums – kādi pedagoģiskie paņēmieni pilnveido pašvērtēšanas prasmes 8.klases skolēniem latviešu valodas stundās?
Pētījuma uzdevumi:
1. Analizēt pašvērtēšanu un tās nozīmi mācību procesā pedagoģijas teorijās.
2. Empīriski pārbaudīt pašvērtēšanas prasmju veicināšanas pedagoģiskos paņēmienus latviešu valodas stundās.
3. Apkopot ieteikumus skolotājiem un 8.klases skolēniem pašvērtēšanas prasmju pilnveidei latviešu valodas stundās.
Pētījuma metodes:
1. Teorētiskā metode – literatūras analīze, normatīvo dokumentu analīze.
2. Empīriskās metodes:
2.1. Tiešā pedagoģiskā novērošana;
2.2. Skolēnu un skolotāju anketēšana;
2.3. Izmēģinājumdarbība.
3. Datu apstrādes metodes: statistiskā, matemātiskā.
Pētījuma bāze – xxxxx ģimnāzijas 32 8.klases skolēnu un 30 reģiona latviešu valodas skolotāji.
Pētījuma norises laiks: no 2016.gada novembra līdz 2017.gada maijam.
