Parāda vērtspapīru tirgus attīstība Latvijā

Tēma „Parāda vērtspapīru tirgus attīstība Latvijā” ir aktuāla Latvijas pārejas ekonomikas apstākļos, jo efektīva un savlaicīga kapitāla pārdalīšana uz kredīta attiecību pamata stimulē visu resursietilpīgo ekonomikas nozaru attīstību valstī un nodrošina nepieciešamo kapitāla apriti un vairošanu.
Bakalaura darbā, kas sastāv no četrām nodaļām, uz teorētiskās un empīriskās analīzes bāzes autors atklāj pozitīvās un negatī­vās tendences Latvijas parāda vērtspapīru tirgū, kā arī izstrādā priekšlikumus tirgus attīstībai nākotnē.
Darba pirmās divas nodaļas noskaidro parāda vērtspapīru tirgus elementu lomas fondu tirgū un tirdzniecības procesa teorētiskos aspektus. Balstoties uz tiem, nākamajā nodaļā tiek analizēti valsts un korporatīvo vērtspapīru segmenti Latvijas parāda vērtspapīru tirgū laika periodā no Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām. Atklājot likumsakarības empīriskajā analīzē, pēdējā darba nodaļā autors no­skaidro tirgus attīstības turpmākās perspektīvas starptautiskajā un vietējā mērogā.
Pētīšanas procesā tika lietotas ekonomiskās analīzes metodes, izmantoti LR likumdošanas akti, teorētiskā literatūra par vērtspapīriem un investīcijām, publikācijas laikrakstos un Internet globālajā tīklā, kā arī informācija no oficiālo institūciju gada pārskatiem un ziņojumiem par vērtspapīru emisijām.
Pārskatāmības un informācijas vieglākas uztveršanas labad darbu ilustrē 13 grafiskie attēli, 1 tabula un 4 formulas. Divos darba pielikumos atspoguļota Latvijas Centrālā depozitārija informācija par korporatīvo parāda vērtspapīru emisijām Latvijā. Savukārt, trešais pielikums satur detalizētu Latvijas valsts parāda vērtspapīru tirgus attīstības hronoloģiju.
Neproporcionalitāte ražošanas resursu sadalīšanā parādījās daudz agrāk, nekā eksistē nauda. Bet ar kapitāla uzkrāšanas sākumu naudas formā šī problēma ir kļuvusi acīmredzama un acīmredzams ir kļuvis arī tās risinājums – kapitāla aizdošana un aizņemšanās.
Vieniem kapitāla tirgus dalībniekiem ir uz noteiktu laiku brīvie naudas resursi, kurus viņi dotajā brīdī nevar efektīvi izmantot pašu spēkiem, bet citiem kapitāla pietrūkst, lai realizētu savus resursietilpīgos projektus, kas varētu nodroši­nāt peļņu tikai nākotnē. Pārdalot kapitālu uz laiku, gan tā aizdevējs, gan aizņēmējs abi gūst labumu. Aizdevējs jeb kreditors saņem par sava kapitāla izmantošanu noteiktu ienā­kumu un tādejādi izvairās no kapitāla reālās vērtības samazināšanas inflācijas rezultātā. Savukārt, aizņēmējs jeb debitors ar piesaistītiem līdzekļiem īsteno svarīgus projektus, kuru veiksmīgas realizācijas rezultātā gūtā peļņa ir aizņēmuma atmaksā­šanas avots.
Eksistē vairākas ārējā kapitāla piesaistīšanas iespējas: akciju emisija, bankas kredīts, parādzīmju izlaišana. Starp tām nozīmīgu vietu ieņem tieši parāda vērtspa­pīru laišana apgrozībā, jo tie piesaista ārējos resursus ātrāk, uz ilgāku laiku un par lētāku cenu salīdzinājumā ar bankas kredītu un tai pat laikā, salīdzinot ar akcijām, nedod aizdevējam tiesības piedalīties uzņēmuma pārvaldīšanā.
Obligācijas kā aizņemtā kapitāla piesaistīšanas instrumentu izmanto gan lielas kompānijas (korporācijas), kuras ir tiesīgas un spējīgas pašas veikt parāda vērtspa­pīru emisiju, gan finansu institūcijas, gan arī valstu valdības.
Latvijas parāda vērtspapīru tirgū dominē valsts parādzīmes, valsts ilgtermiņa obligācijas un dažu kompāniju korporatīvās obligācijas, kā arī īpašs parāda vērts­papīru veids – hipotekārās ķīlu zīmes.
Latvijas vērtspapīru tirgū ir vesela virkne neatrisinātu problēmu saistībā ar parāda vērtspapīru emitēšanu, apgrozību un to novērtēšanu, īpaši korporatīvo obli­gāciju sektorā, kurš attīstās palēninātiem tempiem. Lai problēmas tiktu pārvarētas, ir nepieciešams pētīt to cēloņus, izstrādāt koncepcijas to novēršanai un līdz ar to radīt apstākļus parāda vērts­papīru tirgus aktivitātes veici­nāšanai.
Bakalaura darba mērķis ir uz teorētiskās un empīriskās analīzes bāzes atklāt pozitīvās un negatī­vās tendences Latvijas parāda vērtspapīru tirgū un izstrādāt priekšlikumus tirgus attīstībai nākotnē.
Mērķa realizēšanai darbā ir izvirzīti šādi uzdevumi:
noskaidrot parāda vērtspapīru tirgus elementus un to lomas fondu tirgū;
novērtēt parāda vērtspapīru izmantošanas priekšrocības un trūkumus kapitāla sagādes procesā salīdzinājumā ar citiem vērtspapīru tirgus instrumentiem;
izpētīt Latvijas parāda vērtspapīru tirgus uzbūves īpatnības;
izanalizēt Latvijas parāda vērtspapīru tirgus attīstību valsts un korporatīvo vērtspapīru griezumā un atklāt pozitīvās un negatīvās tendences tirgū;
izstrādāt priekšlikumus parāda vērtspapīru tirgus attīstībai Latvijā.
Ņemot vērā teorētiskās bāzes izziņas nepieciešamību praktisko parādību vērtēša­nā, darba pirmās divas nodaļas noskaidro parāda vērtspapīru tirgus elementu lomas un tirdzniecības procesa teorētiskos aspektus, uz kuriem balstoties, nākamajā nodaļā tiek analizēti valsts vērtspapīru un korporatīvo vērtspapīru segmenti Latvijas parāda vērtspapīru tirgū. Atklājot likumsakarības empīriskajā analīzē, pēdējā darba nodaļa noskaidro tirgus attīstības turpmākās perspektīvas.
Bakalaura darbs ir izstrādāts, lietojot ekonomiskās analīzes metodes, un savā praktis­kajā sadaļā aptver laika periodu no Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām.
Darbs balstās uz LR likumdošanas aktiem, teorētisko literatūru par vērtspapī­riem un investīcijām, publikācijām laikrakstos un Internet globālajā tīklā, kā arī informā­ciju, kas ir iegūta no oficiālo institūciju gada pārskatiem un ziņojumiem par vērtspapīru emisijām. Atsauces uz minētiem avotiem darbā tiek dotas, kvadrātiekavās norādot avota kārtas numuru izmantotās literatūras un avotu sarakstā un, aiz komata, lappuses numuru attiecīgajā avotā.
Vērtspapīri kā fondu tirgus elementi tiek klasificēti pēc dažādām pazī­mēm. Vispāratzīts ir vērtspapīru iedalījums pēc realizējamo ekonomisko attiecību būtības šādās kategorijās:
dalības vērtspapīri (akcijas);
parāda vērtspapīri (obligācijas, vekseļi, depozītsertifikāti);
atvasinātie vērtspapīri (derivatīvi), proti, tādi vērtspapīru tirgus instru­menti, kas dod tiesības uz citiem instrumentiem.
Vairāk nekā 90% no visu nacionālo un starptautisko investīciju produktu kopējās vērtības veido obligācijas, kuras tādejādi formē vienu no svarīgākajiem izziņas apgaba­liem vērtspapīru tirgū.
Obligācijas – ir dokumentārās kredīta vienošanās, saskaņā ar kurām nevis tikai viens, bet virkne kreditoru uz laiku nodod savus līdzekļus viena aizņēmēja rīcībā [19,6]. Šī lakoniskā definīcija, ko piedāvā Krievijā izdots „Vērtspapīru tirgus bāzes kurss”, akcentē uzmanību uz obligācijas būtiskas atšķirī­bas no citiem vērtspapīriem, t.i., ka obligācijai ir kredīta attiecību, parāda attiecību raksturs.
Latvijas autore L. Leonoviča traktējot obligācijas būtību, arī uzsver ka šis parāda vērtspapīrs uzrāda tā īpašnieka līdzekļu ieguldījumu emitenta kapitālā uz kredītattiecību pamata; emitenta saistības ir atlīdzināt obligācijas īpašniekam šī vērtspapīra nominālo vērtību noteiktā termiņā un izmaksāt iepriekš noteiktos pro­centus (ja emisijas noteikumos nav paredzēts kaut kas cits) [8,8].
Obligācija ir tikai viena no formām parāda vērtspapīru kopumā. Paralēli visu veidu obligācijām šo kopumu veido arī vekseļi, ķīlu zīmes un noguldījumu sertifikāti.
Akciju sabiedrības, valsts un citi emitenti izlaiž parāda vērtspapīrus uz noteiktu termiņu, pēc kura izbeigšanas emitenti tos atpērk no turētājiem (investoriem) pēc nominālās vērtības. Vērtspapīra nominālā vērtība ir uz paša vērtspapīra norā­dītā vērtība. Visā aprites periodā parāda vērtspapīra īpašnieks parasti saņem noteiktu ienā­kumu (kupona ienākumu), kas aprēķināts kā procenti no nominālās vērtības. Noteiktā ienākumu procenta likme ir atkarīga no vairākiem faktoriem:
termiņa,
aizņēmuma kapitāla tirgus vērtības emisijas brīdī,
inflācijas līmeņa u.c.
Ienākuma jeb procenta likme, ko izmaksā par parāda vērtspapīru, tiek uzrādīta vērtspapīra emisijas laikā un vairākumā gadījumu ir fiksēta līdz vērtspapīra dzēšanai. Ar to parāda vērtspapīri būtiski atšķiras no akcijām, kurām ienākums tiek aprēķināts, pamatojoties uz pārskata gada finansu rezultātiem, turklāt akcijas nav iespējams pārdot pēc noteiktā termiņa izbeigšanas.
Tātad, parāda vērtspapīriem kā parādsaistībām ir raksturīgi šādi priekš­noteikumi:
termiņa ievērošana,
atgriezeniskums,
apmaksa atkarībā no piesaistītajiem līdzekļiem [8,9].
Apkopojot iepriekšminēto, var konstatēt, ka parāda vērtspapīrs garantē nomi­nā­lās vērtības atmaksāšanu pēc noteikta laika perioda tā turētājam, kurš saņem arī iepriekšnoteiktos ikgada ienākuma procentus, tādejādi gūstot sev peļņu. Pie tam vērts­papīra turētājs nav uzņēmuma līdzīpašnieks, bet pēc būtības ir kreditors.
Katram obligāciju laidienam ir virkne atšķirīgu īpašību:
1.Laidiena denominācija – tā ir parāda nominālā vērtība jeb pamatsumma, ko apliecina katra obligācija. ASV tā bieži ir 1000 vai 5000 dolāru.
2.Kupons – periodiskā procentu izmaksa par obligācijas turēšanu. Tā ir obli­gācijas noplēšamā daļa uzrādītājam, kas to periodiski iesniedz obligācijas procenta saņemšanai. Kupona likme tiek izteikta procentos no obligācijas nomināla. Ir spēkā šādas sakarības:
a)ar diskontu (pēc kursa zem nominālās vērtības) pārdodamās obligācijas kupons ir mazāks nekā nesen izlaistās obligācijas kupons;
b)ar prēmiju (pēc kursa virs nominālās vērtības) pārdodamās obligācijas kupons ir lielāks nekā nesen izlaistās obligācijas kupons.
3.Dzēšanas termiņš – tas ir laika moments, kad parāda pamatsumma ir jāat­maksā (taču pēc norādītiem zemāk cēloņiem, daži laidieni var tikt dzēsti arī pirms termiņa):
a)visvairāk izplatītas ir termiņa obligācijas ar vienotu dzēšanas datumu;
b)sēriju obligācijas – tās ir obligācijas, kurām eksistē dzēšanas datumu virkne, un katrā datumā no šīs virknes tiek dzēsta laidiena daļa.
4.Piezīme par atsaukšanu, kura ir katrai obligācijai, liecina par to, vai emitentam ir tiesības uz obligācijas pirmstermiņa izpirkšanu:
a)brīvi atsaucamās obligācijas iespējams atpirkt jebkurā laikā pirms dzēšanas brīža;
b)neatsaucamās obligācijas nevar tikt atpirktas pirms termiņa;
c)atlikto atsaukšanas tiesību gadījumā tiek noteikts datums, agrāk par kuru obligācija nevar tikt atpirkta, bet vēlāk – kļūst par brīvi atsaucamo;
d)atsaukšanas prēmiju pieskaita obligācijas izpirkšanas vērtībai atsaukša­nas brīdī. Šo abu komponentu summa ir obligācijas atsaukšanas kurss;
e)refinansēšanas nosacījums aizliedz laidiena pirmstermiņa izpirkšanu no apgrozības par naudu, kas ir iegūta no jauna obligāciju laidiena ar zemākām kupona likmēm.
5.Izpirkšanas fonda nosacījums nosaka obligāciju terminēta laidiena dzēšanas laika grafiku:
a)šis nosacījums piemīt ne visām obligācijām;
b)obligācijām ar izpirkšanas fondu eksistē īpašs ikgadējo maksājumu grafiks laidiena izpirkšanai [25,99].
Visām izlaistajām obligācijām, kuras var eksistēt gan nodrukātā, gan demate­rializētā formā, bet publiskajā apgrozībā saskaņā ar Latvijas likumdošanu – tikai demate­rializētā formā [3], ir jābūt ar šādiem rekvizītiem:
īpašnieka (obligācijas turētāja) uzvārds, vārds vai nosaukums;
obligācijas turētāja adrese;
obligāciju pārdošanas datums;
attiecīgā obligāciju turētāja obligāciju skaits;
obligāciju numuri un vērtība.
Visām obligācijām jābūt iegrāmatotām obligāciju turētāju reģistrā. Obligā­cijas īpašnieks saņem savu obligāciju uz rokas, tāpat kā jebkuru citu vērtspapīru, kad ir apmaksājis pilnu tā vērtību.…