“Krimināltiesības kā pastāvīga tiesību nozare ir vienveidīgu normu kopums, kuru saturs nosaka, kādi nodarījumi saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem atzīstami par noziedzīgiem, reglamentē kriminālatbildības pamatu, sodu, kā arī atbrīvošanu no kriminālatbildības un soda.” ¹
Krimināltiesībām ir vairākas funkcijas- regulējošā, aizsardzības un preventīvā, kuras tā spēj realizēt tikai tad, ja tās balstās uz tādiem ilgu gadu gaitā izstrādātiem pamatprincipiem kā likumība, vienlīdzība likuma priekšā, atbildības neizbēgamība, taisnīgums, demokrātiskums u.c.
Kopš seniem laikiem jēdzieni “noziegums” un “sods” ir nesaraujami saistīti. Sabiedrisko prasību pārkāpumiem vienmēr ir sekojis valsts nosodījums un pārkāpēja tiesību ierobežojums. ²
Par izdarīto noziedzīgo nodarījumu personai valsts vārdā tiek uzlikts pienākums izciest sodu, kas saistīts ar šīs personas personiskās brīvības, atsevišķu tiesību vai mantiska rakstura ierobežojumiem- iestājas kriminālatbildība. Kriminālatbildības pamatojumam jāgarantē personas tiesības, valsts interešu ievērošana, jānodrošina likumības ievērošana un jādod iespēja krimināllietu izspriešanā realizēt taisnīgumu. ³
Lai personu varētu saukt pie kriminālatbildības, jāpastāv stingri reglamentētam juridiskam pamatam. Šis kriminālatbildības pamats nostiprināts Krimināllikumā un paredz, ka juridisku pamatu saukšanai pie kriminālatbildības rada noziedzīga nodarījuma sastāva esamība konkrētā noziedzīgā nodarījuma.
Lai gan kopš neatkarības atgūšanas Latvijā jau pagājuši vairāk kā desmit gadu, daudzās valstiski nozīmīgās jomās reformas turpinās. Par daudzu pārmaiņu nepieciešamību tiek lemts tikai šobrīd, gūstot jaunu redzējumu par it kā jau sen zināmām lietām. ¹
Jebkurā valstī par demokrātijas attīstības indikatoru kalpo sodu sistēma un sodu realizācijas kārtība, citiem vārdiem sakot- kriminālsodu un to izpildes sistēma.
Kā liecina teorija un prakse, sodu un to izpildes sistēma ir loģiski savstarpēji saistītas vienas sistēmas neatņemamas sastāvdaļas. Turklāt katras no tām atsevišķi veiksmīga funkcionēšana ir atkarīga no to kopīgās saskaņotības.
Kriminālsodu sistēmai visā pasaulē ir tendence virzīties absolūti konstantā virzienā- tas liecina, ka dažādu valstu kriminālsodu sistēmas kā praktiski un likumīgi pastāvošo sodu kopums kļūst aizvien līdzīgākas. Tas izskaidrojams ar arvien plašāku starpvalstu sadarbību, starptautisko organizāciju ietekmi. ²
Mēģinājumi rast jaunus kriminālsodus, būtiski mainot pašu sistēmu, nav vainagojušies ar panākumiem. Citāda situācija veidojas, kad tiek pārskatītas jau esošo kriminālsodu piemērošanas iespējas. Šīs jaunās pieejas meklējamas sodu piemērošanā un soda izpildes procesā- par to Latvijā liecina vairāki jauni likumprojekti (piemēram, Kriminālprocesa likuma, Kriminālsodu izpildes likuma projekts).
”Viena no kopējām pazīmēm, kas raksturo visas sabiedrības pērejas periodā, ir noziedzības līmeņa pieaugums.” ¹
Pēdējos gadu desmitos noziedzība ir kļuvusi par masveida sociālu parādību, (skat. pielikumā Nr.1- 5.) un ir acīmredzams, ka tradicionālās metodes tās apkarošanā kļūst neefektīvas, neveicina likumpārkāpēju labošanos un reintegrāciju sabiedrībā, tāpēc jāmeklē jaunas iespējas sociālā taisnīguma atjaunošanai, kas ir viens no noziedzības apkarošanas pamatprincipiem.
Latvijā izveidojusies situācija liecina, ka visplašāk piemērojamais sods ir brīvības atņemšana. (skat. pielikumā Nr. 7.) Īstenojot reformas krimināltiesību jomā, Krimināllikumā tika pieņemti grozījumi, kas noteica stingrākus sodus.
2001.gada 23.maijā spēkā stājās Krimināllikuma grozījumi, kas šī likuma 49.pantu papildināja ar 4.daļu, kurā noteikts, ka Krimināllikuma 49.panta 1. un 2.daļa nevar tikt piemērota, ja tiesa atzinusi personu par vainīgu smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, izņemot nepilngadīgos, sievietes un personas, kuras agrāk nav bijušas notiesātas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. ²
Varētu domāt, ka tādējādi kriminogēnā situācija valstī uzlabojās, taču tā tas nav. Šo krietni vien stingrāko kriminālsodu noteikšanas rezultāts šobrīd ir Latvijas cietumu noslogotības palielināšanās.
Tai pat laikā, kā liecina Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta tiesu prakses pētījumi, daudzos gadījumos tiesneši, izskatot krimināllietas, nepamatoti piemēro Krimināllikuma 49.panta nosacījumus.
_______________________
¹. Judins A. Nosacīta notiesāšana kā cietumsoda alternatīva. Kopsavilkums. Rīga, Sabiedriskās politikas centrs Providus, 2003, 5.lpp.
² Krimināllikums, Rīga, TNA, 1998.
Latvijā 2001.gadā, atzīstot par vainīgām sevišķi smaga nozieguma, kas paredzēts Krimināllikuma 253.panta 4.daļā, izdarīšanā, par sevišķi bīstamu narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos un glabāšanu realizācijas nolūkā notiesātas 54 personas, bet par sevišķi bīstamu narkotisku un psihotropu vielu realizāciju notiesātas 37 personas. Par narkotisko vielu realizāciju notiesātajām 26 personām piemērots brīvības atņemšanas sods, bet 11 personām sods ticis noteikts nosacīti. No 37 personām, kas notiesātas par sevišķi bīstamu vielu realizāciju, 35 personām tiesas noteikušas vieglāku sodu nekā Krimināllikuma 253.panta 4.daļā paredzētais sods. Par soda mīkstumu iesniegts viens prokurora protests. ¹
Kurzemes apgabaltiesa lietā K-02-44/01, nosakot sodu A.B. par sevišķi bīstamas vielas marihuānas realizāciju atkārtoti grupā- brīvības atņemšanu uz 1 gadu un 6 mēnešiem, Krimināllikuma 49.panta piemērošanas motīvos motīvos norādījusi, ka A.B. nav guvusi nekādus ienājkumus no realizācijas, nav sodīta, savu vainu atzinusi, izdarīto nožēlo. Savukārt Latgales apgabaltiesa lietā K-03-30/01, par marihuānas iegādāšanos, glabāšanu un realizāciju S.P. piespriedusi brīvības atņemšanu uz 2 gadiem un 6 mēnešiem, par Krimināllikuma 49.panta piemērošanas pamatu minot vispārējus formulējumus: vainas nožēlu, atbilsību pastiprinošo apstākļu neesamību, soda noteikšanu samērā ar izdarīto. ²…
