Bakalaura darbā «Nodarījuma un soda problēma latviešu reālismā 19. – 20. gs mijā» centos risināt svarīgu filozofisku tēmu – kādu iemeslu rezultātā cilvēks ir spējīgs izdarīt noziegumu un kādas personības izmaiņas notiek tā rezultātā. Svarīgi ir arī noskaidrot kādas ir nodarījuma sekas un kā tas iespaido apkārtējo cilvēku dzīvi. Šo jautājumu izpētei es apskatīju tādu reālistu darbus, kuros parādās cilvēka rīcības sekas kā ,piemēram, A. Brigaderes novelē «Pēdas», R. Blaumaņa novelēs «Raudupiete» un «Nezāle», J. Purapuķes stāstā «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes», E. Birznieka – Upīša stāstā «Šūpotnes», F. Dostojevska romānā «Noziegums un sods». Katram no viņiem ir savs, atšķirīgs viedoklis par nodarījuma un soda problēmu, kas ir tik aktuāla arī mūsdienās. Viņu darbos atklājas tas, ka ne vienmēr noziegums tiek veikts, lai sasniegtu konkrētu mērķi, bieži vien cilvēka rīcību nosaka spēcīgas emocijas, neapdomība, tomēr pastāv gadījumi, kad noziegumu izmanto kā līdzekli materiālā stāvokļa uzlabošanai.
Man šķiet, ka visspilgtāk šie jautājumi ir risināti F. Dostojevska romānā Noziegums un sods, kurā atšķirībā no latviešu reālistiem ir parādīts, ka galvenajam varonim ir sava pārcilvēka teorija un viņam šķiet, ka viņš ir pārāks par citiem, tāpēc var izdarīt noziegumu ar saltu aprēķinu, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli. Rakstnieks skaidri parāda noziedznieka psiholoģisko domāšanu.
Reālisti attēlo gan personības degradāciju nodarījuma dēļ, gan arī atskārsmi, kas parasti nāk par vēlu, ka cilvēka dzīvība ir svēta un nevienam nav tiesību to atņemt, kāda mērķa vārdā. Tad arī rodas jautājums, kur ir robeža, kad būtu jāapstājas, lai būtiski neietekmētu savu un apkārtējo cilvēku dzīvi.
Kursa darba tematu «Nodarījuma un soda problēma latviešu reālismā 19. – 20.gs mijā» es izvēlējos tāpēc, ka mani ieinteresēja latviešu reālistu viedoklis par nozieguma un soda problēmu. Darba mērķis ir padziļināti izpētīt, kādu apstākļu ietekmē cilvēks spēj izdarīt noziegumu un kādas ir tā sekas, kā arī noskaidrot latviešu reālistu viedokļu atšķirības. Manā pētījumā tika izmantoti tādi darbi kā, piemēram, A. Brigaderes novele «Pēdas», R. Blaumaņa noveles «Nezāle» un «Raudupiete», Ernesta Birznieka – Upīša stāsts «Šūpotnes», J. Purapuķes stāsts «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes», B. Gudriķes «Reālisms», H. Hirša «Prozas poētika», no krievu literatūras F. Dostojevska romāns «Noziegums un Sods». Lai labāk spētu izprast latviešu reālisma rakstnieku darbos aplūkoto tēmu par noziegumu ir jāaplūko arī reālisma un reālistiskā vēstījuma attīstība. Svarīgs ir latviešu reālistu skatījums uz cilvēku kā personību, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Latviešu literatūras ievirzi reālisma gultnē sekmēja jaunlatviešu pievēršanās zemnieku interesēm.
«Ar 19.gs 60.g latviešu rakstnieki sāka uzmanīgi ielūkoties zemnieciski reālajā apkārtnē. Eiropā reālisma attīstību veicināja lieli dabas zinātņu atklājumi, kas rosināja pievērsties cilvēka psihisko procesu pētīšanai. Šāda interese par indivīda iekšējo pasauli radās arī latviešu rakstniekiem, kas sāka balstīties uz tiešo dzīves vērojumu.» [B.Gudriķe,1998,141] Līdzīgi Rietumeiropas rakstniekiem latviešu reālisma aizsācēji par savu mērķi uzskatīja cilvēka tikumiskās būtības atsegšanu un, ja tā šķita nepievilcīga, meklēja nosodāmās rīcības cēloni. Latviešu 60. – 80.g reālismam bija izteikts ētiski audzinošs raksturs – rūpes par cilvēka dvēseles tīrību, tās atbrīvošana no sociāli un morāli kaitīgā. Būtiska agrīnā reālisma pazīme bija ētiskā un nacionālā elementa saplūšana. «Tas bija latvisks reālisms, kas izpaudās sadzīves parādībās, vidē, rakstnieku ētiskajā ideālā, kurā sintezējās latviskā mentalitāte ar vispār cilvēcisku kristīgās pasaules izjūtu. 19. gs 60. – 80.g latviešu reālisma veidotāji un pārstāvji ir J. Neikens, Reinis un Matīss Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs. Pirmajiem latviešu reālistiem trūka plaša skatījuma uz cilvēku kā personību, viņu darbos galvenais bija cilvēku netikumu nosodīšana un pamācības.» [B.Gudriķe,1998,142]…
