Bērni un jaunieši ir katras sabiedrības būtiska sastāvdaļa, bet jau no seniem laikiem bērni netika uzskatīti par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Lai pilnībā varētu izmantot savas tiesības bija nepieciešams sasniegt zināma vecuma robežu. Šī robeža, ar kuru persona ieguva tiesības, kā arī pienākumus, bija pilngadības sasniegšana.
Lai gan, kā zināms, starptautiskajās cilvēktiesībās bērni tiek uzskatīti par vienu no vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupām, tomēr tas neizslēdz iespēju bērnus, nepilngadīgos saukt pie atbildības, par viņu izdarītajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Ņemot vērā astoņpadsmit gadus nesasniegušu personu - nepilngadīgo, vecuma specifiku, t.i. viņu sociāli - psiholoģiskās īpatnības, kas ietekmē arī likumu prasību izpratni, Krimināllikumā1 tika ieviesta VII nodaļa – “Nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības”, kurā tika ietvertas normas, kas regulē īpašus nosacījumus, kas jāievēro, saucot nepilngadīgu personu pie kriminālatbildības un nosakot tām sodu.
Tas ir nepieciešams tādēļ, ka personas vecumā no četrpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem, sasniedzot noteiktu attīstības līmeni, apzinās savu darbību faktisko raksturu un to bīstamību, kā arī jau spēj tās vadīt, līdz ar to arī atbildēt par izdarīto.…