Ievads
Katra cilvēka dzīves kvalitāte ir atkarīga no viņa materiāla stāvokļa, no viņa labklājības. Cilvēku labklājība savukārt ir saistīta ar tādām kategorijām kā lietas un īpašums. Īpašuma tiesības, t.i. tiesības uz lietu piederību, ir visu civiltiesisko attiecību pamats.
Savukārt, īpašuma tiesības ir cilvēktiesību neatņemama daļa. Personas tiesības uz īpašumu nostiprinātas daudzos starptautiskajos dokumentos. 1948.gada ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas 17.pantā ir konstatēts: „Katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem. Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt īpašumu.” 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizstāvības 1.protokola 1.pants nosaka, ka „jebkurai personai ir tiesības uz īpašumu.”
Tiesības uz īpašumu noteic arī Latvijas Republikas Satversme. 1998.gadā tā tika papildināta ar jaunu nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, kuras 105.pants nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz īpašumu” .
Tomēr Latvijā situācija ar nekustamo īpašumu ir sarežģītākā, nekā „vecās” ES valstīs, jo gandrīz piecdesmit gadus zeme un citi nekustamā īpašuma veidi Latvijā nebija civiltiesiskās apgrozības objekti. Tikai pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā situācija ir mainījusies: nekustamo īpašumu līdz ar ierakstīšanu zemesgrāmatā var pirkt, pārdot, ieķīlāt un veikt visa veida darījumus.
Ikvienam cilvēkam, kas vēlas, lai ar viņa īpašumiem viss būtu kārtībā, kaut reizi ir nācies nest savus dokumentus uz kādu noteiktu Latvijas Republikas Zemesgrāmatu nodaļu. Zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Tāda reģistrācija Zemesgrāmatā ir nepieciešama, jo Civillikumā ir noteikts, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Tātad cilvēki meklē Zemesgrāmatu nodaļu tad, kad nolēmuši sakārtot savas īpašumtiesības. Piemēram, tagad ikviens investors, pirms piešķirt finansējumu, prasa, lai nekustamie īpašumi būtu obligāti ierakstīti zemesgrāmatā.
Bet joprojām daudziem Latvijas iedzīvotājiem šo formalitāšu nokārtošana diemžēl nešķiet īpaši būtiska un viņi nesteidzas. Varbūt tas notiek tāpēc, ka sociālistiskajā sistēmā dzīvojot, ir valdījusi cita attieksme pret īpašumiem. Cilvēki vēl nopietni neapzinās, kādas īstenībā var būt sekas nenokārtoto īpašumtiesību dēļ. Daudzi cilvēki pilnā mērā nesaprot, ka ja kādam pieder māja, kas nav reģistrēta zemesgrāmatā, šo personu, pēc Civillikuma, nevar uzskatīt par īpašnieku tikai par šī objekta valdītāju. Personai ir faktiskā vara, bet nav īpašuma tiesības.
Latvijas nekustamā īpašuma tirgus pēdējos celtniecības buma gados bija īpaši augošs un pievilcīgs ne tikai vietējo, bet arī ārvalstu investoriem. Svarīgās izmaiņas notika arī pēc Latvijas pilntiesīgas pievienošanās Eiropas Savienībai, jo nekustamā īpašuma tirgus kļuva vēl elastīgāks. Likumdevējiem bija jāizstrādā papildinājumi tajā brīdī esošajai nekustamā īpašuma regulēšanas tiesiskajai bāzei, lai nodrošinātu racionālu nekustāmā īpašuma tirgus eksistenci. Katram īpašniekam ir jāzina cik svarīga ir īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu reģistrēšana zemesgrāmatu nodaļā, un kādas var būt sekas, ja laicīgi netiek reģistrētas īpašumtiesības zemesgrāmatā.
Tāpēc, pēc autora uzskatiem, šī tēma ir ļoti aktuāla. Tiesiskie aspekti, kas ir saistīti ar nekustamā īpašuma reģistrāciju ir svarīgi gan nacionālās likumdošanas, gan starptautisko tiesību aktu piemērošanai civiltiesisko attiecību veidošanā. Tāpēc ir nepieciešams labi noskaidrot šo jautājumu un saistītas ar to tiesiskās normas. Jāņem vērā, ka tikai valstī, kurā pareizi regulētas īpašuma tiesības, pilsoņiem ir lielāka garantija par materiālā stāvokļa nodrošināšanu. Sakarā ar to katras valsts likumdošana (arī Latvijas) šīm tiesībām pievērš lielāku uzmanību.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, diplomdarba pētījuma objekts ir nekustamā īpašuma regulēšanas tiesiskā bāze, bet pētījuma priekšmets ir nekustamā īpašuma reģistrācija zemesgrāmatā un saistītie ar to tiesiskie aspekti. Autors izvirza diplomdarbam mērķi un uzdevumus tās sasniegšanai.
Mērķis:
Izveidot vispusīgo un argumentēto viedokli par nekustamā īpašuma reģistrācijas tiesiskajiem aspektiem Latvijas Republikā un dažās ES valstīs, lai veicinātu tiesību jaunrades procesu un sniegtu palīdzību personām, kuras ir saistītas ar šī jurisprudences nozares praksi.
Uzdevumi:
1. Noskaidrot un izpētīt nekustamā īpašuma reģistrāciju regulējošo likumdošanu.
2. Iepazīties ar dažāda veida publikācijām un materiāliem par attiecīgo tēmu.
3. Izpētīt Latvijas nekustamā īpašuma tirgus attīstības vēsturi.
4. Izanalizēt Zemesgrāmatu attīstību un izvērtēt attīstības perspektīvas.
5. Noskaidrot un aprakstīt nekustamā īpašuma reģistrācijas Zemesgrāmatā kārtību un tai nepieciešamo dokumentāciju.
6. Uz teorētiskās bāzes pamata noskaidrojot zemesgrāmatu nodaļu statistikas rādītājus un analītiski izvērtēt pētījumu datus.
7. Atlasīt un izklāst informāciju par nekustamā īpašuma reģistrēšanas tiesiskajiem aspektiem dažās ES valstīs.
8. Izteikt priekšlikumus par nekustamā īpašuma reģistrācijas tiesisko normu pilnveidošanu.
Darba izmantotās metodes:
1. monogrāfiskā metode
2. statistiskā metode
3. aprakstošā metode
4. likumdošanas aktu un citu dokumentu analīze
5. tiesu prakses analīze
1. Latvijas nekustamā īpašuma reģistrācijas vēsturisks apskats
1991.gada 21.augustā Latvija atjaunoja valsts neatkarību. Tajos, gandrīz piecdesmit gados, kad Latvija bija inkorporēta PSRS sastāvā, tāds jēdziens kā privātīpašums neeksistēja, jo bija vienota kopīga manta, kas reāli it kā piederēja visiem, bet tajā pašā laikā nevienam. Piecdesmit gadus zeme un citi nekustamie īpašumi Latvijā nebija civiltiesiskās apgrozības objekti.
…
