Baltijas jūra ir tirdzniecības ceļš, ko tirgotāji vērtīgi izmanto jau simtiem gadu. Ne tikai padomju, bet jau cariskā un vēl senākas varas veicinājušas ostu, ceļu un dzelzceļu būvi, nodrošinot tieši Baltijas reģiona lomu starptautiskajā tirdzniecībā. Kopš Latvija, Igaunija un Lietuva ir neatkarīgas valstis un vairs neietilpst sabrukušās Padomju Savienības vienotā tautsaimnieciskajā kompleksā, tās sāka pāriet uz tirgus ekonomikas pamatiem un kļuva par starptautiskā kapitāla migrācijas objektu. Tirgus ekonomikas pasaule paplašinājās, radās zināms vakuums, ko dažādu valstu nacionālās firmas un transnacionālās korporācijas centās aizpildīt. Pirmajos neatkarības atjaunošanas gados starptautiskā kapitāla interese par Baltijas valstīm saistījās pirmām kārtām ar tilta lomu un tranzītkoridoru starp kādreizējo Padomju Savienības telpu (NVS valstīm) un Rietumiem. Sabrukusi Savienības plānsaimnieciskā apgādes sistēma radīja labvēlīgus apstākļus, lai lieli, būtībā bezsaimnieciski resursi kļūtu par tirdzniecības objektu starp vēl nenacionalizētām firmām NVS teritorijā un Rietumu uzņēmumiem. Latvija, kā arī pārējās Baltijas valstis, bija ideāls starpnieks šajos darījumos, jo labi pārzināja Austrumu tirgu ar tā specifiskām postpadomju attiecībām un vecajām tradīcijām.
Pagājušā gadsimta beigās iesāktā un padomju laikos izveidotā Baltijas tirdzniecības – transporta infrastruktūra ir precīzu zinātnisku aprēķinu rezultāts, vadoties no ekonomiskās efektivitātes kritērija un kravu transportēšanas izmaksu minimizācijas.
Pēc starptautiskās tirdzniecības teorijas pamatlicēja, skotu ekonomista Ādama Smita uzskatiem, ekonomikā pastāv divi svarīgi kritēriji, kāpēc valstis savstarpēji tirgojas ar precēm un pakalpojumiem:
1.Ekonomisko resursu sadales nevienmērīgums starp valstīm. Pastāv būtiska atšķirība dažādu pasaules valstu nodrošināšanā ar ekonomiskiem resursiem.
Mūsdienās viss ļoti ātri mainās un atbilstoši notiek izmaiņas atsevišķu valstu ekonomisko resursu kvantitātē un kvalitātē. Taču īpašie apstākļi rada vienai valstij priekšrocības salīdzinājumā ar citām valstīm noteiktu preču un pakalpojumu ražošanā. Tādējādi pastāv priekšrocības, kuras nosaka valsts ģeogrāfiskais novietojums, klimatiskie apstākļi, darba resursi, kapitāls un ražošanas tehnoloģija. Atkarībā no tā, kādas ir priekšrocības, valsts specializējas noteiktu preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā.
Latvijas izdevīgajam ģeogrāfiskajam novietojumam ir liela nozīme visā pasaulē, it īpaši attīstoties starptautiskiem integrācijas procesiem Eiropā. Aizvien lielāks skaits valstu aktīvāk izmanto Baltijas reģiona tirdzniecības ceļus. Tādējādi Baltijas jūra ir kļuvusi par svarīgu mezglu Eiropas transporta sistēmā, ar kuru palīdzību nodibināti kontakti starp austrumiem un rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Baltijas jūras reģiona transporta sistēmas izmantošana sniedz nozīmīgu ekonomisko efektu gan valstīm, gan komercstruktūrām, kas veic kapitālieguldījumus tās attīstībai.…
