Šajā darbā ir veikts pētījums par mūzikas ietekmi uz pirmsskolas vecuma bērnu pozitīvo emociju veicināšanu. Tiek atklāts, kā caur emocionālo pārdzīvojumu, ko rosina mūzika, tiek pilnveidota bērna iekšējā pasaule. Veicot šo pētījumu, tiek izzināts, kā mūzikas ietekmē bagātinās bērna emocionalitāte, attīstās atmiņa, uztvere, intelektuālās un radošās spējas.
Nepieciešamība veikt šādu pētījumu atklājās vērojot, ka mūsdienu jaunieši kļūst pārāk racionāli un materiāli noskaņoti. Emocionālā sfērā viņi kļūst daudz nabadzīgāki un nejūtīgāki. Sabiedrībā arvien vairāk palielinās tendence samazināt līdzekļus kultūras attīstībai. Arī skolās mūzikas mācīšanai tiek atvēlēta otršķirīga loma.
Bakalaura darbā tiek atspoguļota emociju, un tieši pozitīvo emociju lielā loma bērna vispusīgā attīstībā. Katra no emocijām piedāvā citādu dzīves modeli un bieži ir tā, ka kāda svarīga lēmuma pieņemšanā vai kādas rīcības izvēlē emocijām ir tikpat liela – nereti pat vēl lielāka nozīme kā prāta spriedumiem.
Darba mērķis ir izzināt mūzikas ietekmi pirmsskolas vecuma bērnu pozitīvo emociju attīstībā un tajā tiek pierādīta hipotēze, ka mūzika ietekmēs bērnu pozitīvo emociju attīstību, ja:
tiks ievērotas bērnu vecumposma likumsakarības;
darbības notiks pozitīvi emocionālā, sirsnīgā vidē;
bērni tiks ieinteresēti muzikālajās darbībās un gūs no tām prieku.
Par pētījuma objektu izvirzīta bērnu emocionālā attīstība pirmsskolas vecumā, bet pētījuma priekšmets ir mūzikas loma bērnu pozitīvo emociju attīstībā. Pētījumā ir izmantota teorētiskā metode, ar kuras palīdzību tiek veikta literatūras mērķtiecīga atlase un analīze par izvēlēto tematu un tādas empīriskās metodes kā mērķtiecīga bērnu novērošana, bērnu muzikālās darbības analīze, tests, vecāku anketēšana un audzinātāju intervijas.
Bakalaura darbs satur 83 lapas teksta datorsalikumā, tajā ir 25 attēli un 6 pielikumi, izmantots 31 literatūras avots. Darba tēma tiek atklāta caur vairākiem tematiskiem plāna punktiem un atspoguļo emociju un jūtu vispārīgo raksturojumu, to nozīmi bērna attīstībā; tiek salīdzinātas dažādu autoru atziņas par pirmsskolas vecuma bērnu attīstību. Tāpat tiek pētītas dažādu autoru domas par mūziku kā bērna attīstību veicinošu faktoru, sīkāk pieskaroties tieši mūzikas klausīšanās procesam kā bērnu emocionālās uztveres attīstītājam un muzikāli ritmiskajām kustībām, rotaļām un dejām kā bērna pozitīvo emociju veicinātājām.
Atklājot tematu, darbā tiek norādīta vides loma un atklāta arī pieaugušo – vecāku un skolotāju – milzīgā loma bērnu pozitīvo emociju veicināšanā, darba nobeigumā izvirzot jau konkrētus pedagoģiskos ieteikumus vecākiem un skolotājiem bērnu pozitīvo emociju veicināšanā ar mūzikas palīdzību..
Balstoties uz darbā pētītajām teorētiskajām atziņām, praktiskajā daļā tiek izvērtēta to atbilstība praksei. Tiek izvirzīti vairāki būtiski secinājumi par mūzikas ietekmi uz bērnu pozitīvo emociju sekmēšanu, piemēram, ka ar mūzikas palīdzību bērnu pozitīvo emociju veicināšanu var tieši ietekmēt un pilnveidot, sniedzot bērniem dažādu emocionālo pieredzi. Vēl var apgalvot, ka ļoti svarīga loma ir mācību videi un labvēlīgai, priecīgai gaisotnei, kurā notiek bērnu iepazīstināšana ar mūziku. Ļoti liela nozīme ir pareiza, daudzveidīga, bērnu vecumam atbilstoša mūzikas materiāla izvēlei. Pētījumā tiek pierādīts, ka muzikāli ritmiskajām kustībām, rotaļām un dejām ir liela nozīme bērnu fiziskās, sociālās un arī emocionālās attīstības veicināšanā. Gandarījums par paveikto, ko pamanījuši un novērtējuši apkārtējie, rada bērnos pašvērtības sajūtu, emocionāli „uzlādē” un palielina viņu motivāciju apgūt atkal ko jaunu. Pētījumu noslēdzot, var apgalvot, ka pirmsskolas vecums ir ļoti būtisks bērna vispusīgas un pilnvērtīgas attīstības posms, un darbā izvirzītā hipotēze par mūzikas ietekmi uz pirmsskolas vecuma bērnu pozitīvo emociju attīstību ir pareiza.
Mūzika skan mums visapkārt. Tomēr, vai mēs visi to spējam patiešām sadzirdēt? Nesen laikrakstā izlasīju savā ziņā ļoti skumju ziņu. Runa gāja par vidusskolas vecuma jauniešiem, kas, iespējams, Dziesmu svētku ietekmēti, ir vēlējušies pieteikties kādā korī, bet no interesentiem tikai katrs piektais ticis pieņemts. Vairums puišu vispār nav spējuši kaut cik padziedāt. Un tikai retais ir spējis nodziedāt kādu dziesmu līdz beigām. Bēdīgs fakts, kas liek aizdomāties par to, vai mūsu tauta, par dziedātājtautu saukta, drīz vairs atbildīs šim nosaukumam. Tāpat arvien vairāk secinām, ka jaunieši kļūst pārāk racionāli un materiāli noskaņoti. Jā, protams, liela daļa no viņiem ir daudz gudrāki, labāk izglītoti, kā viņu priekšteči pirms gadiem divdesmit un vairāk. Tomēr emocionālā sfērā viņi ir kļuvuši daudz nabadzīgāki un nejūtīgāki. Droši vien tā galvenokārt ir ne jau viņu, bet apkārtējo apstākļu vaina – līdzekļi, kas tiek piešķirti kultūras attīstībai, arī bērnu un jauniešu izglītošanai šajā jomā, kļūst arvien nepietiekamāki.
Tāpat arī ģimenes budžetā šiem mērķiem naudas paliek arvien mazāk. Ja ir jāizvēlas, vai bērnam jāapmeklē interešu pulciņi, jāmācās mūzika vai arī nauda jāizlieto ģimenes izdzīvošanai, mūzika tiek atvirzīta otrajā plānā. Ko var gribēt no jauniešiem, ja vecāku uzskats ir, ka mūzika ir tikai lieka laika un naudas tērēšana. Arī skolā mūzika nokļūst otrās šķiras nodarbību lomā. Bet ļaunākais ir tas, ka līdzīga attieksme pret mūziku kā mācību priekšmetu ir arī Latvijas vadošajām organizācijām. Arvīds Platpers, Dziesmu svētku virsdiriģents, ir teicis, ja skolās jau nākamajā mācību gadā šajā jomā nekas būtisks nemainīsies, 2008. gadā Latvijā var skanēt pēdējie Dziesmu svētki. Un tas notiek tagad, kad Baltijas valstu Dziesmu un deju svētki ir beidzot iekļauti UNESCO cilvēces meistardarbu sarakstā.
Reizēm kuluāros ir dzirdētas arī domas, ka pirmsskolas izglītības iestādēs vajadzētu likvidēt muzikālo skolotāju štata vienības, pamatojot to ar domu, ka pirmsskolā katrai skolotājai ir jāprot dziedāt. Jau šī doma vien, manuprāt, parāda, cik šādi ierēdņi patiesībā tālu stāv no pirmsskolas izglītības, cik maz viņi zina par bērnu attīstības īpatnībām.…
