Secinājumi un priekšlikumi
Mūža ieslodzījums Latvijā tiek izciests Daugavpils un Jelgavas cietumā. Ieslodzījums ir visdārgākā un nevarētu uzskatīt, ka pati efektīvākā metode, ko piemēro lielākajai daļai no likuma pārkāpējiem. Pārapdzīvotības dēļ cietumos rodas spriedze un naidīgums, tā rada potenciālus draudus visas cietuma sistēmas drošībai un stabilitātei un ievērojami samazina rehabilitējošo potenciālu.
Neskatoties uz to, ka ir piespriests mūža ieslodzījums, tomēr teorētiskas iespējas iznākts brīvībā pastāv, jo Latvijas normatīvajos aktos ir atrunāta kārtība, kad mūža ieslodzīto var atbrīvot pie noteiktiem nosacījumiem pēc noteikta laika posma. Ar mūža ieslodzījumu notiesātajam pēc KL ir tiesības uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, ja cietumā pavadīti 25 gadi, bet Apžēlošanas likums dod viņiem tiesības lūgt Valsts prezidenta apžēlošanu, ja ir izciesti ne mazāk kā 20 gadi brīvības atņemšanas soda. Taču tas nenozīmē, ka būtu jāapžēlo vai jāatbrīvo katrs, kurš šādu vēlmi izteicis. Te jānovēro notiesātā uzvedība ieslodzījuma vietā, veselības stāvoklis un citi apstākļi.
Valstīs, kurās ir atcelts nāvessods, mūža ieslodzījums parasti ir maksimālais sods pret sevišķi smagiem noziegumiem. Tomēr dažās valstīs mūža ieslodzījums tiek realizēts atšķirīgi. Vairums valstīs uz mūžu notiesātās personas pēc kāda laika var tikt atbrīvotas. Minimālais ieslodzījuma termiņš, kurā jāpavada notiesātajam, pirms var lūgt nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu katrā valstī atšķiras. Piemēram, Vācijā nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu var lūgt pēc 15 gadiem, Anglijā un Velsā- 14 gadiem, Ņujorkā- 25 gadi, Teksasā- 35 gadi. Mūža ieslodzījums kā sods nepastāv, piemēram, Brazīlijā, Kolumbijā, Horvātijā, Norvēģijā, Spānijā, Portugālē, Slovēnijā un Venecuēlā. Tomēr tas nenozīmē, ka šajās valstīs notiesātie ir atbrīvoti no gariem ieslodzījuma gadiem, jo reālie cietumsodi minētajās valstīs var pārsniegt to termiņu, pēc kura notiesātais var lūgt nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Piemēram, Spānijā maksimālais brīvības atņemšanas termiņš ir 30 gadi.
Tāpat diskutabls jautājums ir, līdz kādai pakāpei, it īpaši, ja nepastāv nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana, ir jāveic ieslodzītā resocializācija, jo ieslodzījuma mērķis ir, lai notiesātais atgriežoties sabiedrībā pēc soda izpildes ne tikai vēlas, bet arī spēj dzīvot likumpaklausīgu dzīvi. ANO Minimālo standartnoteikumu 59.punktā ir noteikts, ka lai sasniegtu ieslodzījuma mērķi, ieslodzījuma vietai ir jāizmanto visi korekcijas, izglītojošie, morālie, reliģiskie pasākumi un citas palīdzības formas, kas ir pieejamas, un jātiecas sasniegt šo mērķi atbilstoši katra notiesātā individuālajām īpašībām. …