IEVADS
Jūras pārvadājumi katru gadu pieaug. Palielinās transporta flotes apjoms un tiek pilnveidoti kuģu tehniskie parametri un modernizētas iekārtas. Lai gan mūsdienu kuģi ir apgādāti ar modernām navigācijas iekārtām, kas būtiski atvieglo kuģa vadītāja darbu un sekmē drošu kuģošanu, tomēr kuģu avārijas un sadursmes notiek visai regulāri, paņemot daudzu cilvēku dzīvības. Kuģu kustības blīvums ir daudzkārt palielinājies un ūdens satiksmes intensitāte pieaugusi. Daudzie tehniskie jauninājumi pilnībā nenovērš avāriju atgadīšanos un tās turpina notikt diezgan bieži.
Nosakot robežas jūrniecības tiesiskās regulēšanas jomā gan starptautiskajos, gan nacionālajos līmeņos Apvienoto Nāciju Organizācijā un attiecīgi arī tās specializētajās organizācijās, ieskaitot Starptautisko Jūrniecības Organizāciju (IMO), ieviesās un nostiprinājās stingrs uzskats par to, ka jebkuras darbības regulēšanai, ieskaitot arī komerciālo kuģniecību, jābalstās uz cilvēka dzīvības, īpašuma un apkārtējās vides aizsardzību. Šī nozīmīgā faktora ietekmē, attiecīgi veidojas arī vispārējā jūrniecības likumdošana. Tādēļ ļoti svarīgi ir pārskatīt un izanalizēt, kā minētā atziņa atspoguļojusies reālajā dzīvē, veicinot cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras. Šāda analīze parāda, vai ir novērojama procesa uzlabošanās, vai jaunievestās normas ir palielinājušas cilvēka dzīvības nodrošināšanu jūrā, kāda loma ir glābšanas līdzekļu attīstībai, kā samazinājies bojā gājušo skaits. Atbildīgās institūcijas pasaulē aktīvi strādā pie ekonomisko, juridisko un praktisko jautājumu risināšanas, lai paaugstinātu cilvēku drošību uz jūras.
Cilvēka dzīvības aizsardzību jūrā reglamentē Starptautiskā Konvencija par Cilvēka Dzīvības Glābšanu Jūrā (SOLAS). Šī Konvencija iekļauj sevī galvenos noteikumus, normējošos dokumentus, kas starptautiskā līmenī regulē cilvēka dzīvības aizsardzības procesa attīstību un nodrošināšanu uz jūras. Īpaša nozīme jāpievērš SOLAS Konvencijas 3. daļai, kurā tiek apskatīts jautājumu kopums par kuģu nodrošinājumu ar glābšanas līdzekļiem. Negatīva ir iezīme, ka virkne Konvencijas labojumu un papildinājumu radušies tikai pēc nopietnām un smagām kuģu katastrofām. Kā piemēru var minēt prāmja “Estonia” avāriju 1994. gadā. Pēc šī traģiskā notikuma atbildīgās IMO struktūras pieņēma vairākus grozījumus un jaunievedumus, kā arī izstrādāja normas par glābšanas līdzekļu konstrukciju un izmantošanu. Taču aktuāls paliek jautājums, vai tas paaugstinās cilvēku drošību jūrā un palielinās izredzes izglābties un droši atstāt kuģi.
Izpētot statistiku, var secināt, ka lielākā daļa cilvēku cieš nevis no avārijas ierosinātāja jeb cēloņa, bet gan no turpmākajām sekām. Kā iemeslu var minēt neefektīvu cilvēku evakuāciju no kuģa, nepietiekamu pasažieru un komandas sagatavotību ekstremāliem apstākļiem, glābšanas līdzekļu konstruktīvās nepilnības un problēmas to izmantošanā krīzes situācijās.
Lai droši atstātu kuģi izmanto kolektīvos glābšanas līdzekļus, vienlaicīgi lietojot paredzētos individuālos glābšanas līdzekļus. To neatsveramā nozīme cilvēku dzīvības glābšanā uz jūras nav noliedzama, tomēr pilnīgi drošus glābšanas līdzekļus, kas pasargātu jebkuros apstākļos, izveidot nav iespējams. Pēc statistikas datiem uz avarējušiem kuģiem no cilvēkiem, kuri mēģina izglābties 18,3% iet bojā evakuācijas procesā. Kā paaugstināt glābšanas līdzekļu drošību, izmantošanas efektivitāti, tā ir galvenā problēma, kuru atrisinot, ievērojami paaugstināsies cilvēku dzīvības drošība uz jūras.
Balstoties uz minētajām atziņām un apskatītajām problēmām, diplomdarba mērķis ir :
1) izanalizēt starptautisko prasību ietekmi uz cilvēka dzīvības nodrošināšanu jūrā,
2) izanalizēt cilvēku evakuācijas no kuģa norises efektivitāti,
3) veikt esošo glābšanas līdzekļu nepilnību analīzi,
4) izpētīt moderno glābšanas līdzekļu piedāvātās iespējas.
…
