1.1. MOTIVĀCIJAS BŪTĪBA
Pavisam vienkāršs un lakonisks motivācijas jēdziena skaidrojums atrodams svešvārdu vārdnīcā - pamatojums. Tas neizsaka daudz, tāpēc apskatīsim arī citus definējumus. No psiholoģijas viedokļa ar vārdu "motivācija" parasti apzīmē cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kuri mudina viņus darboties [19,9. lpp.].
Grāmatās, kas saistītas ar vadības teoriju un menedžmentu atrodami jau precīzāki formulējumi: Motivācija ir efektīvas motivēšanas rezultāts, savukārt "Motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus" [18,339.lpp.] Savukārt A.S. Boļšakovs un V.I. Mihailovs (Α. С. Болъшаков, В.И. Μихайлов) motivāciju skaidro kā procesu, kura rezultātā rodas aicinājums darboties. [34,52.lpp.] A. Balodis, Mercuri International konsultants, saka: "Motivācija ir spēks, kas liek cilvēkam tiekties noteiktu mērķu sasniegšanai, lai apmierinātu savas vajadzības" [1,62.lpp.]
Donelijs, Gibsons un Ivancevičs (J.H.Jr. Donnelly, J.L. Gibson, J.M. Ivancevich) dod šādu motivācijas skaidrojumu: tie ir visi tie iekšējie centienu un pūliņu stāvokļi, kas parasti tiek dēvēti par vēlmēm, alkām, dzinuļiem u.tml. Tas ir iekšējs stāvoklis, kas liek darboties vai virza. [28,303.lpp.] Arī Stoners (J.A.F. Stoner) motivāciju skaidro kā to, kas izraisa, novirza un pastiprina cilvēka individuālo uzvedību. [32,441.lpp.] Gaithers (N.Gaither) skatās uz motivāciju no nedaudz cita skatupunkta, sakot, ka motivācija ir produktivitātes vienādojuma viens no sarežģītākajiem un kompleksākajiem mainīgajiem. Taču arī šis autors atzīst, ka motivācija ir tas, kas mudina personu darboties noteiktā veidā.
Savukārt Drukers (P.F.Drucker) saka, ka jebkurš motivācijas definējums būtu bezjēdzīgs, jo, pasakot, ka motivācija ir vajadzīga darbinieka vajadzību apmierināšanai, tas nenozīmē kompānijas vajadzību piepildījumu, un otrādi. [29,302.lpp.] Oldkorns (R.Oldcorn) arī atzīst, ka motivācija ir augsti komplicēta problēma un nav iespējams atrast maģisko formulu, kas būtu piemērojama visiem gadījumiem, līdz ar to nevar būt arī vienota definējuma. [31,217.lpp.] Arī Bons un Kurts (L.E.Boone, D.L.Kurtz) atzīst, ka motivācija ir grūti definējams jēdziens, taču piedāvā šādu skaidrojumu: motivācija attiecināma uz spēkiem, kas virzīti uz noteiktu uzvedību, lai sasniegtu apmierinātību vai kādas vajadzības piepildījumu. [26,419.lpp.]
Kā redzams, ir izveidojušies divi viedokļi par motivācijas skaidrojumiem: pirmkārt, ir autori, kas uzskata, ka motivācijas jēdzienu ir bezjēdzīgi skaidrot, respektīvi, jebkurš definējums nevar būt attiecināms uz visiem gadījumiem, un līdz ar to definējums zaudē jēgu; otrkārt, autori, kas definējumu cenšas atvasināt no nedefinējamiem terminiem, sakot, ka motivācija ir tas dzinulis, spēks, kas cilvēkam liek darboties.
Apkopojot, varētu teikt, ka motivācija ir iekšējs spēks, kas rada aicinājumu darboties un virzīties uz individuālās un uzņēmuma produktivitātes sasniegšanu.
Par motivāciju var runāt divos līmeņos - uzņēmumu un indivīdu. Parasti literatūrā apskatīti jautājumi, kas saistīti ar darbinieku motivāciju un uzņēmumu motivācija tiek aizmirsta. Taču tieši uzņēmumu motivācija pēc būtības ir pāri stāvoša, jo, ja uzņēmumi nebūtu motivēti, nebūtu darbinieku, kurus motivēt.
1.2. UZŅĒMUMU MOTIVĀCIJA
Uzņēmējdarbības motivācija - jēdziens, ko var izskaidrot kā ārējo stimulu esamību (vai neesamību) uzņēmējdarbības kā tādas uzsākšanai un attīstībai. To var raksturot ar 1.1.att. Uzņēmumus interesē peļņa - lielākas dividenžu iegūšanas iespējas no tās. Interešu bilance veidojas pie nosacījuma, ja diviem vai vairākiem uzņēmumiem sadarbojoties var gūt lielāku peļņu, tātad arī lielākas dividendes īpašniekam. Sadarbība dod iespēju ražot lētāk un lielākas konkurences iespējas panākumu nodrošināšanai tirgū. Peļņa vienlaikus kalpo gan kā motīvs gan arī kā attīstības dzinējs. Tā mudina sadarboties, lai izspiestu konkurentu no tirgus, pakļaut sev sadarbības partneri, pārņemt tā īpašumus, kapitālu peļņas palielināšanai, monopolizēt nozares sektoru. [21, 48. lpp.]
…
