Secinājumi un priekšlikumi
Arvien biežāk presē dzirdamas ziņas par kārtējo tiesas piedzīto kompensāciju par morālo kaitējumu. Prasības summas ir mērāmas pat simtos tūkstošu. Tiesājas politiķi ar žurnālistiem, žurnālisti ar politiķiem, tiesājas pret valsts institūcijām, pret privātpersonām. Tomēr nevienam nevar pārmest centienus aizstāvēt savas tiesības, kuras personai pienākas pēc likuma.
Uzskatu, ka darba mērķi autors ir sasniedzis, kā arī izpildījis uzdevumus, ko noteica mērķa sasniegšanai. Ir izpētīta morālā kaitējuma teorētiskā un praktiskā bāze, apkopoti kompensācijas noteikšanas kritēriji gan no ārzemju, gan no savu Latvijas tiesu prakses un teorijas. Tāpat ir konstatēti problēmjautājumi un atrastas atbildes uz tiem.
Tā kā ir izdevies sasniegt darba mērķi un izpildīt noteiktos uzdevumus, tad autors uzskata, ka ievadā izvirzītā hipotēze tēmas izpētes gaitā ir apstiprinājusies, ko apliecina sekojošie secinājumi.
Morālais kaitējums kā atsevišķs institūts Latvijā ir vērojams salīdzinoši neilgi. Morālā kaitējuma definīcija civiltiesībās parādījās tikai 2006.gada 26.janvārī, kad tika pieņemti grozījumi Latvijas Republikas Civillikuma 1635.pantā.
Morālais kaitējums Latvijas normatīvajos aktos ir definēts kā ciešanas ko izraisījusi neatļauta darbība, kas radījusi cietušā nemantisku tiesību vai labumu aizskārumu. Katram ir tiesības uz kompensāciju par garīgām vai fiziskām ciešanām.
Pēc Civillikuma 1635.panta grozījumiem ir ievērojami paplašinājušās iespējas prasīt morālo kaitējumu par dažādiem tiesību aizskārumiem, kas var radīt arī kādas garīgas ciešanas, kaitējums ir jāpierāda.
1. Kaitējumu var nodarīt gan persona, gan dažādas iestādes ar savu faktisko rīcību – tiesas, dažādas izziņas iestādes, tādas kā policija, prokuratūra, liekot personai izjust ciešanas, nepatīkamas emocijas, pārdzīvojumus.
2. Kaitējums tiek nodarīts dažādos veidos – aizskarot personas godu un cieņu, aizskarot personu fiziski, kā rezultātā persona tiek sakropļota, tā zaudē darbspēju vai tiek izķēmota seja vai augums, vai kādas personas darbības vai bezdarbības dēļ tiek pārciests smags psihisks pārdzīvojums, kas rada personai diskomfortu tālākajā dzīvē.
3. Goda un cieņas aizskāruma gadījumā katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.
4. Tiesai rūpīgi jāizvērtē vai prasītāju aizskarošie paziņojumi ir fakti vai kādas personas izteikts viedoklis, jo fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Viedoklis satur vērtējumu, tādēļ pierādīt tā patiesumu nav iespējams un šāda prasība ir uzskatāma par vārda brīvības ierobežojumu. Izvērtējot Latvijas tiesu praksi ir novērojams, ka mūsu tiesām problēmas sagādā fakta nošķiršanai no viedokļa. Vadoties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādījumiem ir secināms, ka kaut arī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei, tomēr tas nevar būt pārlieku aizskarošs, vai izteikts rupjā formā, necenzētiem izteikumiem. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka attiecībā uz politiķiem, sabiedrība populārām personām pieļaujama lielāka kritika. Izvērtējot Latvijas tiesu praksi nākas secināt, ka tiesām vajadzētu vairāk izpētīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi jautājumos par goda un cieņas aizskaršanu, lai izvairītos no kļūdainiem spriedumiem nākotnē.
5. Prasībās par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu ir pieskaitāmas pie prasībām kur atlīdzības apmēru par nodarīto kaitējumu nosaka tiesa. Nav vienprātības, vai prasībai par atlīdzības noteikšanu pēc tiesas ieskata ir mantisks vai nemantisks raksturs. Likums skaidri un nepārprotami paredz kompensācijas noteikšanu un līdz ar to norāda uz šādas prasības mantisku raksturu. Prasības rašanās pamatam kvalificējot prasību kā mantisku tiesiskas nozīmes nav.
6. Praksē nav vienprātības vai prasības pieteikumā ir obligāti norādāma noteikta atlīdzības summa, ņemot vērā, ka tiesa nosaka atlīdzības apmēru pēc sava ieskata. Autors uzskata, ka atlīdzības summai ir tikai informatīva rakstura vērtība, jo vienīgi tiesa ir kompetenta noteikt atlīdzības apmēru.
7. Nav vienota viedokļa kāda valsts nodeva ir maksājama šajās lietās, kur kompensācijas apmēru nosaka tiesa. Tiesas savā vairākumā stingri pieturas pie tā, ka prasītājam šajās lietās jānorāda konkrēta prasības summa, no kuras jāsamaksā valsts nodeva saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta noteikumiem. Autoraprāt, nepieciešams noteikt fiksētu valsts nodevu, kura jāsamaksā iesniedzot prasību, taču vēlāk tiesa nosaka konkrētu valsts nodevas apmēru atbilstoši noteiktajam kompensācijas apmēram.
8. Literatūrā tiek izvirzīts jautājums vai tiesa, nosakot atlīdzību pēc sava ieskata, ja to prasa taisnības apziņa, vispārīgi tiesību principi vai arī citi lietas apstākļi, var pārsniegt prasītāja norādīto atlīdzības apmēru. Domas dalās, prakse stingri turas pie principa, ka tiesa nedrīkst pārsniegt prasības apmēru. Autors uzskata, ka nepieciešams paredzēt tiesai iespēju lietās kur atlīdzības apmēru nosaka tiesa pārsniegt prasības apmēru, lai tiktu veidota vienveidīga tiesu prakse analoģiskos tiesību aizskārumu gadījumos.
9. Nosakot kompensācijas apmēru tiesai ir jāvadās pēc Civillikuma 5.panta, kas uzliek tiesai spriest pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.
10. Pastāv vairāki teorētiski pamati mantiskas kompensācijas par nemantisku kaitējumu noteikšanai: cietušā dzīves baudas objektīvs samazinājums; indivīda personiskās ciešanas un pārdzīvojumi; funkcionāla pieeja, kas ļauj cietušajam nopirkt alternatīvu komfortu zaudētā vietā; pilna kompensācija par visa veida sāpēm; iepriekšējā stāvokļa atjaunošana; gandarījuma funkcija; sodošā funkcija; prevencijas funkcija; vainīgā vainas pakāpe; pārkāpuma apstākļi; ar pārkāpumu izraisīti cēloņi; peļņa, kuru pārkāpējs ieguva; pārkāpēja ekonomiskā spēja uzņemties atbildību.
…
