1.1. Sistēmu klasifikācijas raksturojums
Informācijas apjoma palielināšanās prasa tās apmaiņas un piegādes paātrināšanu, tāpēc pasaules un Latvijas sakaru tirgū tiek novērots stabils un pastāvīgs mobilo sakaru līdzekļu skaita pieaugums, kas dod iespēju darbiniekiem, ārpus darba vietas, operatīvi risināt darba jautājumus. Mobilais telefons ļoti strauji pārstāja būt par prestiža simbolu un kļuva par darba instrumentu, kas ļauj efektīvi izmantot darba laiku, operatīvi vadīt ražošanu un pastāvīgi kontrolēt tehnoloģisko procesu gaitu, kas savukārt nodrošina papildus ienākumus izmantojot šo ierīci biznesā.
Mobilo sakaru sistēmu ieviešana daudzās tautsaimniecības nozarēs ļāva strauji paaugstināt darba ražīgumu, panākt materiālo un darba resursu ekonomiju, nodrošināt tehnoloģisko procesu efektīvu kontroli un izveidot drošu un ātru vadības sistēmu lielas teritorijas ietvaros.
Publiskās radiotelefonu sistēmas šodien ir pamatveids sakaru nodrošināšanā ar kustīgiem objektiem. Tās pilnīgāk un efektīvāk izmanto izdalīto frekvenču spektru un apvieno savus lietotājus vienā grupā, dodot tiem sakaru piekļuves iespēju neatkarīgi no atrašanās vietas, pretēji fiksētā telefonu tīkla uzbūves principiem. Šī mobilo sakaru priekšrocība nodrošina plašu pakalpojumu kompleksu.
Publiskās radiotelefonu sistēmas dalās divās grupās[2.42.]:
• Sistēmas ar lielu apkalpošanas zonu (teritoriju) – radiālās sistēmas;
• Sistēmas ar mazu apkalpošanas zonu (teritoriju) – šūnveida sistēmas.
Sistēmas ar lielu apkalpošanas zonu ir balstītas uz vienu centrālo radiostaciju, kas apkalpo liela rādiusa teritoriju (no 50 līdz 100 km). Raidītāja jauda šādai stacijai tiek izvēlēta atkarībā no apkalpojamās teritorijas lieluma un ir robežās no 100 līdz 250 W, un raidītāja antena tiek izvietota apkalpojamās zonas visaugstākajā punktā. Šādu sistēmu plašu izplatību ierobežo virkne trūkumu [2.53]:
• nav iespējams būtiski palielināt sistēmas kapacitāti – apkalpojamo abonentu skaitu;
• sakaru traucējumi, kas rodas teritorijā izvietoto sakaru kanālu lielā blīvuma rezultātā;
• izdalīto frekvenču spektra ierobežojums;
• nav iespējams izmantot papildus sakaru kanālus blakus rajonos dēļ stacijas raidītāja lielās jaudas.
Uzskaitīto trūkumu rezultātā sākās intensīvi meklējumi un pētījumi sistēmas izstrādes jomā, kas ar lielāku efektivitāti ļautu izmantot izdalīto frekvenču spektru un palielinātu sistēmas caurlaidību un līdz ar to, būtu spējīga apkalpot lielāku abonentu skaitu. Šāda rakstura pētījumi sākās sešdesmito gadu beigās, kā rezultātā tika izveidotas teritoriālās sistēmas ar mazu apkalpošanas zonu, kas ieguva radiosakaru šūnveida sistēmas nosaukumu un nodrošināja sakarus starp un ar kustīgiem objektiem. Šādas sistēmas raidītāju nelielā jauda un līdz ar to, nelielais darbības rādiuss spēj nodrošināt vienādu frekvenču izmantošanu vairākās blakus neesošās šūnās. Tas ļauj realizēt galveno šūnveida sistēmas priekšrocību – augstas kvalitātes sakari lielam abonentu skaitam ierobežotu frekvenču diapazona apstākļos [1.68].
Pie šūnveida sistēmu trūkumiem jāmin šādas sistēmas augstās izmaksas, jo jāuzstāda lielāks bāzes staciju skaits. Šobrīd visplašāk tiek izmantotas radiotelefonu sistēmas, kurām piemīt:
• šūnveida struktūra;
• automatizēta vai automātiska vadība;
• iespēja pieslēgties publiskajam fiksētajam tīklam vai citam radiosakaru tīklam ar atšķirīgu standartu;
• iespēja pārraidīt signālus ciparu formātā.
Ieviešot šūnveida sistēmās informācijas kodēšanu ciparu formātā, mobilo pakalpojumu lietotājiem pavērās iespējas izmantot virkni papildpakalpojumu: datu pārraide, faksa pārraide, internet piekļuve u.c.
…
