Radoša domāšana un darbība nav iedomājama bez iztēles darbības. Ļ. Vigotskis uzver, ka tas, ko mēs nosaucam par jaunradīto vai jaunradi, ir ilgi iznēsāts radošās iztēles auglis (3, 57).
Jo bagātāka pieredze, jo plašākas iespējas iztēles darbībai. Iztēle balstās uz atmiņu un pārveido tās elementus jaunās kombinācijas. Iztēles darbība saistīta ar jaunu objektu un parādību raksturošanu, pārkāpjot iepriekšējās pieredzes fragmentus un sistēmas.
Ļ. Vigotskis norāda, ka fantāzija nav pretstats atmiņai, bet gan balstās uz to un pārveido tās elementus. Fantāzija “barojas” un izaug no atmiņā uzglabātajiem priekšstatiem (3, 57).
Agrā bērnībā priekšstati par apkārtējo pasauli veidojas no bērna paša pieredzējumiem – viņa sajūtām, uztvērumiem, psihiskiem pārdzīvojumiem un stāvokļiem.
Pamazām pasaules iepazīšanas loki paplašinās, sākas analīze, vispārināšana, pakāpeniska abstrahēšanās no konkrētā uz vispārīgo.
Priekšstatu veidošanos un bērna attieksmi pret īstenību ietekmē arī pieaugušo pieredze, ko tie pārnes uz bērnu – stāstot, rādot, izskaidrojot, darbojoties, uzturoties.
Pieredzes nodošana notiek arī ar tautas garīgās kultūras palīdzību – folkloru, dziesmām, rotaļām, mākslas darbiem, literatūru. Šo pieredzes daļu sauc par paaudžu pieredzi, un tā bērnam izskaidro viņa sajūtas, izjūtas un pieredzējumus, kas gūti no apkārtējās pasaules, tādējādi tieši ietekmēdama viņa priekšstatu veidošanos.
Tātad folklora ir viens no tiem līdzekļiem, kas bērnam sniedz pieredzi, palīdz to apjēgt un sakārtot viņa apziņā, tādējādi kļūstot par izejmateriālu bērna iztēlei (3, 57). …