Dzimtā valoda un tās vispusīga attīstība ir audzināšanas pamats no bērna pirmā dzīves gada. Valoda ir gan līdzeklis, gan arī pamats, uz kura balstās intelektuālā un tikumiskā audzināšana. Valoda jau no mazotnes iesaista bērnu savas tautas kultūrā, tā ir viens no bērna rakstura veidošanas līdzekļiem, jo bērnu un pieaugušo, kā arī bērnu savstarpējās attiecības pastāvīgi izraisa nepieciešamību pēc valodas[8.,6.].
Pareizas, sakarīgas un izteiksmīgas valodas apgūšana ir viens no svarīgākajiem pirmsskolas vecuma bērnu mācīšanas uzdevumiem. Jaunākā pirmsskolas vecuma bērniem ir vieglāk kaut ko izdarīt, nekā pastāstīt par izdarīto. Jo vecāki kļūst bērni, jo lielāku nozīmi viņu dzīvē sāk iegūt valoda. Pirmsskolas vecumā bērnam jāapgūst tāds vārdu kājums, kas viņam nodrošinātu sazināšanos ar valodas palīdzību, sagatavotu viņu sekmīgam mācību darbam skolā, palīdzētu uztvert daiļliteratūru, audio un vizuālās- televīzijas pārraides[8.,42.]. Pastāv uzskats, ka bērnam vecumā no 2-7 gadiem piemīt īpaša valodas izjūta, kas nodrošina viņam iespēju tikt galā ar sarežģītām valodas parādībām[8.,42.]. Šajā vecumā bērns ir ne tikai jaunu vārdu darinātājs, bet arī uzņēmīgs pret mazpazīstamiem vārdiem, vārdu savienojumiem, interesantiem izteicieniem, utt.
Zinātnieki atzīst, ka 2-5 gadu vecumā bērni valodu izmanto radoši, bet 5-6 gadu vecumā šo radošo pieeju zaudē. Šajā vecumā viņi pamatā jau ir apguvuši pieaugušo apzināti lietotās sintaktiskās sakarības, bet valodas attīstība turpinās vēl dauzdu gadu garumā[7.,117.].
Pēc Ž.Piažē uzskatiem, pirmsoperāciju stadijas pirmsoperāciju fāzē bērni cītīgi lieto valodu, lai paši sev palīdzētu veidot jēdzienus. Viņu jēdzieni ir ļoti personiski un bieži vien nereālistiski, un tādēļ valodas formas apgūšanā izšķirošā ir pieredze. Ž. Piažē apgalvo, ka bērniem vajadzīga plaša pieredze, lai viņi saprastu sarežģītus sakarību apzīmējumus. Pirmsoperāciju stadijas intuitīvajā fāzē(4-7 gadi) bērni izdara secinājumus no neskaidriem iespaidiem un egocentriskiem uztvērumiem, kurus vēl neprot izteikt vārdiem. Tie pārtop loģiskā, racionālā izpratnē, bet lēnām. Uztvere bez vārdiem, t.i. bez simboliskās starpniecības ir biežs iemesls tam, ka bērni pārprot apkārtējās pasaules notikumus. Valoda kļūst arvien svarīgāka, arvien pieaug pastarpinājuma loma[7.,97.].
Bērnu vārdu krājuma paplašināšana ir bērna pieredzes uzkrāšanas rezultāts, kurā iesaistīti arī psihiskie procesi. Pirmsskolas iestādē izmanto daudz dažādu veidu un līdzekļu vārdu krājuma bagātināšanā. Viens no avotiem, kur smelties materiālu, ir folklora. Tā ir liels tikumiskās audzināšanas palīgs, izziņas materiāls par dabu un cilvēku savstarpējām attiecībām. Pasakas, teikas, tautasdziesmas, parunas un sakāmvārdi, mīklas ir atzīts palīgs bērnu valodas attīstībā un vārdu krājuma paplašināšanā. Personifikācijas, alegorijas, metaforas, epiteti un citi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi padara brīnumainus un interesantus gluži ikdienišķus priekšmetus, dzīvniekus, jebkuru parādību. Tieši mīklas ir īpatnējs folkloras žanrs, kas gan bagātina bērna valodu, gan veicina viņa domāšanu- minot mīklas ir “jātulko” domu pārnestās nozīmes[9.,9.]. …
