IEVADS
Pamanot cilvēku, kurš ir savādāks nekā pārējie, lielākā daļa joprojām noskatās ar žēlumu un nepatiku, jo nespēj pieņemt, ka viņi ir citādi. Cilvēkiem, kuriem ir speciālās vajadzības, patiesā problēma slēpjas faktā, ka tiek apgrūtināta saikne ar fizisko pasauli.
Lielākā daļa no cilvēkiem nepadomā, cik veseli ir paši, jo sāpes, ko jūtam dažkārt ikdienā, neuzskatām par slimības simptomiem. Tomēr vēl līdz šim redzot un dzirdot par cilvēkiem, kuriem ir speciālās vajadzības, dažiem rodas nepatika, citiem savukārt - žēlums, bet paskatoties realitātei acīs - viņi ir cilvēki ar savām unikālām vajadzībām. Cilvēkiem ar speciālām vajadzībām jāvelta ilgstošāks laiks un nepieciešama lielāka pacietība, lai viņi būtu spējīgi stāties normālās attiecībās ar vidi.
Laika gaitā izveidojusies atziņa, ka bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem ne tikai jāpalīdz, bet viņus arī jāmāca. Ilgus gadus no sabiedrības tika slēpts fakts, ka ir cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Viņi dzīvo mūsu sabiedrībā, bet par viņu dzīvi, ģimenēm un tajās esošajām problēmām netika runāts.
Mūsu mērķis nav uzspiest pieņemt šos cilvēkus, mēs cenšamies informēt, ka šādi cilvēki ir jebkurā kultūrvidē. Ir svarīgi saprast, ka garīgi atpalikušie spēj veikt vairāk nekā mēs iedomājamies. Cilvēks var veikt daudz, ja saņem atbalstu.
Darba pieredze ar laiku pieaug, un strādājot ar šiem bērniem, mēs turpinām pilnveidot un attīstīt viņu darbošanos un mācību programmas, kuru izmantošana vērtējama ar pozitīviem panākumiem. Tās izmantošanas rezultāti ir apkopoti bakalaura darbā, lai varētu pierādīt to. ka šie audzēkņi sekmīgi var apgūt arodmācību un strādāt celtniecības firmās un šūšanas uzņēmumos.
Mums nepieciešams iepazīties, analizēt un izstrādāt mūsu ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem atbilstošu programmu un tās apgūšanā izmantojamās metodes.
“Skolas vecums ir intensīvs attīstības laiks un svarīgs periods, kad bērns gūst zināšanas par sevi, savām spējām, mācās saprast sevi un veido pašapziņu. Šajā posmā arī liek pamatus dzīvei pēc skolas beigšanas. Lai izpildītu obligātās izglītības prasības ir nepieciešami mērķtiecīgi mācību plāni un pedagoģiskie palīglīdzekļi.”(12.19.lpp.) Sekmīgai apmācībai ir nepieciešama skolēnu veiksmīga adaptācija, drošības sajūta un sapratne no pedagogu puses.
Strādājot ar bērniem, kuriem ir diagnosticēta bērnu cerebrālā trieka turpmāk tekstā BCT un autiskā spektra traucējumi skolotājiem ir jārēķinās ar to, ka šiem skolēniem ir nepieciešama vides piemērošana un atbilstošas pedagoģiskas metodes izveidošana sociālo iemaņu attīstīšanai. Piemērojot vidi un palīdzot skolēnam adaptēties, izprast un justies droši skolas vidē, pedagogam ir iespējams kvalitatīvi organizēt mācību vielas apguvi.
Ar katru gadu autiskā spektra traucējumi tiek diagnosticēti ar vien vairāk skolēniem. Šīs pazīmes jau var novērot pirmsskolas izglītības iestādēs. Skolēni ir savrupi, neiesaistās rotaļās, raksturīgas monotonas kustības un pašdestruktīva uzvedība. Rodas jautājums, vai speciālās skolas ir gatavas darbam ar autiskiem bērniem? Vai skolu pedagoģiskajā procesā šie skolēni spēs harmoniski attīstīties, vai pedagoģiskās mācību metodes ir piemērotas?
Bērniem ar BCT tiek konstatēti ne tikai kustību traucējumi un ierobežotas komunikācijas spējas, bet arī garīgās attīstības traucējumi, kuriem var būt dažādas smaguma pakāpes. Svarīga loma ir agrīnai problēmu diagnosticēšanai un korekcijas uzsākšanai. Skolēniem ar BCT noris sekmīga iekļaušanās skolā, ja vide ir piemērota un pieejama, kā arī papildus atbilstošām pedagoģiskām metodēm tiek izmantota fizioterapija, logopēda palīdzība un ārstnieciskais kurss. Ja verbālās komunikācijas problēmas ir smagāks, tad skolēna adaptācijas procesā ir jāpielieto alternatīvās komunikācijas metodes. Sadzīviskās situācijās kontaktēšanās un sazināšanās noris ar roku vai acu kustībām norādot vajadzīgo, bet skolas mācību procesā šī metode nav efektīva.
Ne visi bērni pārvalda savas jūtas, domas un rīcību. Speciālā skola ir vide, kurā bērns apgūst ne tikai mācību vielu, bet arī vieta, kurā tiek apzinātas konkrētā bērna intereses un spējas. Lai sekmētu bērna integrēšanos sabiedrībā ir jāizmanto katram bērnam atbilstošas korekcijas metodes un rehabilitācijas veids. Pedagogam un citiem speciālistiem ir jānodrošina personības attīstība, maksimāli veicinot individuālo dotumu attīstību, vienlaicīgi kompensējot traucējumus intelektuālajā un fiziskajā sfērā. Jāpanāk, lai pedagoģiskais process rosinātu mācīties, lai bērns uz skolu nāktu ar prieku. Speciālām skolām jāmeklē jaunas, efektīvākas metodes, jāpiesaista jauni speciālisti un jāveido lielāks atbalsta personāls.
Tēma: Metodiskie paņēmieni mājturības stundās skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem
Pētījuma objekts: Speciālās pamatizglītības profesionālās programmas saturs
Pētījuma priekšmets: Metodiskie paņēmieni arodapmācībās skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem
Mērķis: Precizēt metodiskos paņēmienus arodapmācībām Jelgavas speciālajā pamatskolā
Pētījuma hipotēze: Ja pedagoģiskajā procesā tiek izmantoti bērnu spējām atbilstoši mācību metodiskie paņēmieni, tad samazinās skolēnu adaptācijas traucējumi, uzlabojas komunikāciju prasmes un mācīšanās kvalitāte.
Pētījuma uzdevumi:
• Iepazīties ar zinātnisko literatūru par personības veidošanās procesu un darbu ar skolēniem ar īpašām vajadzībām.
• Raksturot garīgās attīstības traucējumus.
• Analizēt metodikas paņēmienus mājturības stundas apguvē skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
• Noskaidrot mājturības stundu specifiskās iezīmes speciālajās izglītības iestādēs.
• Izvērtēt metodiskos paņēmienus mājturības stundās Jelgavas speciālajā pamatskolā.
• Izstrādāt secinājumus un ieteikumus.
Pētījuma metodes:
• Zinātniskās literatūras analīze.
• Novērošana.
• Aptauja.
• Pedagoģiskās pieredzes atspoguļojums.
• Datu matemātiskā apstrāde.
Pētījuma bāze: Jelgavas speciālā pamatskola
Pētījuma laiks: 2008.gada marts – 2009. gada aprīlis.
…
