IEVADS
SOCIĀLĀS PĀRSTĀVNIECĪBAS UZDEVUMS IR PALĪDZĒT CILVĒKIEM,
KAM FIZISKI,PSIHISKI VAI CITU IEMESLU DĒĻ RODAS LIELAS GRŪTĪBAS,
LAI VIŅI SPĒTU IEKĻAUTIES
SABIEDRĪBĀ UN DZĪVOT LĪDZĪGI CITIEM
( ZVIEDRIJAS SOCIĀLĀS PALĪDZĪBAS LIKUMS § 21)1
Cilvēka tiesības, vesela vai slima, ir sabiedrības augstākā vērtība, un tās aizsardzība ir valsts pamatuzdevums.2
Tiesību teorijā vēsturiski ir izveidojusies speciālo subjektu patstāvīga grupa - personas, kuras sirgst no psihiskiem traucējumiem. Regulējot tiesiskās attiecības ar šo personu loku, arī likumdevējs speciāli atzīmē, izdala, akcentē to specifiskos apstākļus un nosacījumus, kurus ir jāievēro, saskaroties ar šiem tiesību subjektiem.
Jā, tik tiešām, šis jautājums ir diezgan delikāts un specifisks jurisprudencē. Pat juridiskā literatūra un pēdējo gadu juridisko žurnālu publikācijas nevelta daudz uzmanības šai tēmai. Neskatoties uz to, ka šīs personas var būt sabiedriski bīstamas sabiedrībai un realizēt noziedzīgus nodarījumus, kuri ir pieminēti Krimināllikumā un par kuriem draud sods, tomēr sodīt tās pēc vispārējiem principiem nedrīkst. Vai tad jautājums par nosodīšanu no sabiedrības puses vispār var skanēt attiecībā pret šīm personām? Vai mēs varam runāt par piemītošu vainas sajūtu šīm personām? Atbildības sajūtu? Nožēlošanu?
Autore domā, un tas neapšaubāmi ir pamatoti, ka cilvēki, kuru intereses un tiesības ir aizskartas, vispirms domā par atriebības iespēju, sodīšanu, taisnīgumu, un bieži vien neņem vērā to apstākli, cēloņus, motīvu un mērķi, kas bija šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas pamatā.
Autore pieņem, ka daudz kas nemainās, ja cietušais uzzina, ka tiesību pārkāpējam ir psihes traucējumi. Un šeit, gluži otrādi, cilvēkiem rodas drīzāk neobjektīvā un aizspriedumainā attieksme pret šo personu. Diez vai tādā gadījumā cietušais sāk filozofēt par tikumību, morāli, piedošanu un humānismu. Vienā juridiskajā publikācijā sakarā ar doto tematu, autors uzdod sev jautājumu: „kāpēc sekas no nodarītās ļaundarības ir “jāizstrebj” cietušajam? Pat par mazgadīgo bērnu nodarījumiem atbild viņu vecāki, aizbildņi vai adoptētāji. Mēs runājam par
pieaugušo sabiedriski bīstamajām darbībām.”3 Un tieši tad ārkārtīgi svarīga nozīme rodas likuma burtam, kas vienīgais ir spējīgs ienest taisnīgumu.
Tikumiskie pamati atrod savu atspoguļojumu kriminālās likumdošanas uzdevumu noteikšanā, krimināltiesību pamat institūtu veidošanā, kas nosaka valsts kriminālo politikas saturu un virzienu un tās īstenošanas līdzekļus.4
Vai daudz ko mainīs soda piespriešana šīm personām, ja viņas pat nespēj pilnīgi izprast tā būtību, mērķi un nozīmi? Šīm personām, drīzāk ir nepieciešams sabiedrības atbalsts, sapratne un psihiatriskā palīdzība. Un šeit, kā preventīvais līdzeklis var uzstāties tikai tas, nevis soda bargums.
Psihiatriskās palīdzības pamatprincipi, piemērojot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus, ir likumība, humānisms, cilvēka un pilsoņa tiesību ievērošana.
Savā darbā autore izpildīja norādītos uzdevumos, piemērojot vēsturisko, teoloģisko, sistēmisko un salīdzināšanas metodes. Pateicoties vēsturiskai metodei, autore veikusi medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu vēsturisko aspektu rašanas analīzi. Ar salīdzināšanas metodes autore veikusi medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas regulējuma izpēti ārvalstu kriminālajā likumdošanā. Turklāt, autore noskaidroja savā darbā piespiedu līdzekļu piemērošanas nepieciešamību, un izanalizēja medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanas veidus. Kā rezultātā autore izvirzīja priekšlikumus.
1.PSIHISKS TRAUCĒJUMS KĀ NOZIEDZĪGA NODARĪJUMA CĒLONIS
Vienlaikus ar aprūpes pienākumiem sabiedrība ir atbildīga par savu locekļu aizsargāšanu, kad viņi, savas psihiskās slimības dēļ, kļūst bīstami sev vai citiem. Var rasties apstākļi, kad cilvēkam nepieciešama uzraudzība arī tad, ja tas notiek pret viņa gribu.5
Tiesu psihiatrija, kā psihiatrijas apakšnodaļa, izskata psihiskus traucējumus no civiltiesību un krimināltiesību vajadzību viedokļa. No tā izriet, ka tiesu ekspertīzes metodoloģijai ir jābalstās ne tikai uz psihiatrijas fundamentālām nostādnēm, bet arī ir jāņem vērā krimināltiesību doktrīnu svarīgākās nostādnes. Tiesu psihiatrijas faktiskais atrāvums no vispārējās psihiatrijas notika jau sen. Tā pirms 30 gadiem N. E. Averbuhs un E.A. Golubeva rakstīja, ka “garīgās slimības” termina tiesu psihiatriskā izpratne nesakrīt ar klīnisko (vispār psihiatrisko). Psihisko trūkumu nozīme nav mazāka pār citiem trūkumiem, skaidrs, ka likuma burts nekad netiks ievērots visā pilnībā. Iemesls ir slimību sarežģītība un grūtības, ko tās rada savstarpējā saskarsmē.6 Psihisko traucējumu pamatā ir bioķīmisko procesu traucējumi cilvēku organismā. Atšķirībā no somatiskiem traucējumiem, kuri rodas līdz ar fiziskās veselības traucējumiem, psihiskie traucējumi izrāda sevi neparasto pārdzīvojumu veidā, kuru dēļ cilvēka uzvedības uztveršana ir izķēmota. Bieži cilvēka uzvedībai ar psihiskiem traucējumiem piemīt motivējuma trūkums, rīcību neatbilstība reāli izveidotajiem apstākļiem, bet pie ārēja sakārtojuma un šķietamas motivācijas – vispārējā uzvedības līniju bezjēdzība. Psihisko traucējumu raksturīga iezīme ir cilvēka (organisma un personības vienībā) un sabiedrības mijiedarbības ne adekvātums.7 Lai pilnīgi izprastu šo komplicēto parādību, ir jāpievērš uzmanība noziedznieka psihiskam stāvoklim un noskaidrot uzvedības psiholoģiskos aspektus. Psihiskā darbība ir ar apziņu regulējama psihiskā (iekšējā) aktivitāte (sensoriskā un intelektuālā), kura ir saistīta ar vajadzību apmierināšanu.8 Un psihiskais stāvoklis ir psihiskās darbības vispusīgais raksturojums par noteikto laika periodu, kas rāda psihisko procesu norises gaitu atkarībā no personības psihiskām īpašībām, attēlojamiem priekšmetiem un parādībām. Tātad, kā iznāk no definīcijām, personas rīcība ir saistīta ar apkārtējās vides uztveri un domāšanas procesiem(intelektuālo darbību).Psihiskās darbības aktivitāte ir saistīta ar personas psihiskām īpašībām, proti, kā persona ir spējīga saprast un objektīvi novērtēt apkārtējos priekšmetus un parādības.
…
