Mantojuma lietu kārtošana bija tiesas jurisdikcija pirmskara periodā, kā arī no neatkarības atgūšanas līdz 2003.gadam. Ar 2003.gadu mantojuma lietu kārtošana tika nodota zvērinātiem notāriem (turpmāk – notārs), kuriem (tolaik valsts notāriem) mantojuma lietu vešana bija no 1941.gada līdz neatkarības atgūšanai. Ar CL mantojuma tiesību daļas stāšanos spēkā no 1992.gada 1.septembra valsts notariāta kantoru kompetencē vairs neietilpa mantojuma lietu kārtošana un apliecību izdošana par tiesībām uz laulāto kopmantas daļu.1 Līdz ar to mūsu mantošanas tiesībās atrodas ne tikai dažādu nāciju tiesību elementi, bet arī citai iestādei paredzēti2, kas ir savienoti vienā veselumā. Savienojot šādus dažādus elementus vienā, neizbēgama parādība ir pretrunu un/vai nesaskaņu rašanās, kas arī tiks apskatīts darbā.
Pārņemot mantojuma lietu vešanu, aktuāli kļuva dažādi jautājumi saistībā ar mantojuma tiesībām, un viens no tiem ir par mantojuma pieņemšanu. Nepieciešams ir apzināt šī institūta būtību un nozīmi. Jāatzīst, ka šī institūta izpratne un nozīme vairs nav tāda, kāda tā bija pirms okupācijas laikiem un otrā pasaules kara, jo kopš tā laika ir attīstījušās ekonomiskās attiecības, izveidojušās daudzas citas reģistrējamas mantas (automašīnas, akcijas, naudas noguldījumi, ieroči u.c.), kā tikai nekustamais īpašums, nomainījusies ir paaudze un tās izpratne par tiesībām, līdz ar to arī izpratne par šo institūtu.
Šobrīd mantojuma tiesības regulē CL, Notariāta likums3 (turpmāk – NL), MK noteikumi Nr.618 par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu4 (turpmāk – MK Noteikumi Nr.618),
Mantojuma pieņemšanas institūta analīzei, salīdzināšanai, kā arī pilnveidošanai tika izmantoti ārvalstu normatīvie akti, piemēram, Vācijas Civilkodekss5 (turpmāk – BGB), Francijas Civilkodekss6 (turpmāk – Code Civil), kurš zināms arī kā Napoleona kodekss, Kvebekas Civilkodekss7 (Civil code of Québec), Krievijas Federācijas Civilkodeks8 (turpmāk – KCK). Darbā diezgan plaši izmantota ir arī pirmskara laika juridiskā literatūra, jo tā tika izdota sakarā ar CL spēkā stāšanos.
Problēmjautājumi tiks analizēti, apskatot katru mantojuma pieņemšanas institūta elementu – pieņemšanas formu, pieņemšanas termiņu, faktisko valdījumu u.c., atsevišķi, paralēli ieskatoties romiešu tiesībās un citu valstu normatīvajos aktos. Tiks pievērsta uzmanība arī īpašai mantojuma pieņemšanai, t.i., mantojuma pieņemšanai pēc mantojuma līguma, kas daudzās valstīts, piemēram, Lietuvā un Krievijā nav paredzēta. Dodot risinājums katrai problēmai, autors piedāvās arī citu alternatīvu risinājumu – mantojuma pieņemšanas prezumpcijas ieviešanu, kas ir izklāstīta darba pēdējā nodaļā.
Ar šo darbu autors grib panākt diskusiju rašanos par CL mantojuma tiesību daļas pilnveidošanas un modernizācijas nepieciešamību, tā saskaņošanu ar šodienas situāciju, kad mantojuma lietas tiek kārtotas pie zvērināta notāra (turpmāk – notārs). Darba ierobežotā apjoma dēļ netiks runāts par tādiem institūtiem kā transmisija un legāta pieņemšanu, jo legāti nav mantinieki, kuriem mantojums jāpieņem,9 kā arī pārstāvniecību (vietniecību), t.sk. neuzdoto lietvedību un citiem jautājumiem, kas juridiskajā literatūrā jau ir pietiekami apskatīti.…
