Šī bakalaura darba mērķis ir izpētīt mantojuma pieņemšanas vēsturisko attīstības kārtību, proti, kāda mantojuma pieņemšanas kārtība pastāvēja romiešu tiesībās un Baltijas vietējo Civillikumu kopojumā. Šī darba ietvaros autore veiks pētījumu attiecībā uz Latvijas Republikā pastāvošo mantojuma pieņemšanas regulējumu un skatīs aktuālos mantojuma pieņemšanas termiņa jautājumus. Autore savā darbā centīsies norādīt uz iespējamām neprecizitātēm un neskaidrībām attiecībā uz pētāmajiem jautājumiem, kā arī sniegs savu vērtējumu un iespējamu situācijas atrisinājumu. Tāpat autore veiks mantojuma pieņemšanas kārtības Latvijas Republikā salīdzinājumu ar ārvalstīs pastāvošo mantojuma pieņemšanas tiesību regulējumu. Autore centīsies citu valstu mantojuma tiesībās saskatīt noderīgus piemērus, kurus iespējams būtu vērts ieviest arī Latvijas Republikas mantojuma tiesībās.
Lai sasniegtu šī darba mērķi, autore izvirza šādus uzdevumus: iepazīties ar dažādu (latviešu un ārvalstu) zinātnisko literatūru par mantojuma pieņemšanu, Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem, mantojuma pieņemšanu ārvalstu tiesībās. Lai iegūtu vispusīgu priekšstatu par pētāmajiem jautājumiem, iepazīties ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas, Rīgas apgabaltiesas un Zemgales apgabaltiesas tiesu praksi; veiks iegūto materiālu patstāvīgu izpēti un analīzi un izdarīs secinājumus attiecībā uz pētījumu.
I MANTOJUMA PIEŅEMŠANAS VĒSTURISAIS SKATĪJUMS
1. Mantojuma pieņemšana romiešu tiesībās.
Romiešu tiesībās mantojuma pieņemšana iezīmējas ar vairākām īpatnībām. Nomirstot mantojuma atstājējam, atklājās mantojums. Seno kvirītu tiesībās mantojuma atklāšanās un tā iegūšanas momenti sakrita, jo mantinieki it kā turpināja nomirēja personu un bija ieguvuši mantojumu neatkarīgi no kaut kāda gribas izteikuma.1 Taču vēlāk mantojuma atklāšanās nebūt nenozīmēja, ka mantojums automātiski ir kļuvis par mantinieka īpašumu. Mantojuma iegūšana kļuva par sevišķu procedūru, kurā mantojuma pieņemšana bija viens no posmiem, bet pastāvēja arī izņēmumi.
Kā jau iepriekš tika minēts, tad pirms mantojuma pieņemšanas potenciālajam mantiniekam ir jāpiedzīvo mantojuma atklāšanās, proti, mantojuma atstājēja nāvi. Pēc mantojuma atklāšanās sekoja mantojuma pieņemšanas posms. Šajā sakarā Romiešu tiesības izšķir divas mantinieku grupas.2 Pirmajā grupā ietilpst tie mantojuma atstājēja mantinieki, kas piederēja pie ģimenes, mantojuma atstājēja mājas (sui heredes), piemēram, bērni, kā arī personas, kas pēc savas kārtas bija nepilntiesīgas un piederēja pie pakļauto skaita, piemēram, vergi.3 …
