Diplomdarbā „Lingvokulturoloģiskā eseja literatūras stundās mazākumtautību programmas 11. klasē“ tiek izvirzīts mērķis izzināt lingvokulturoloģiskās esejas kā didaktiska žanra specifiku, noskaidrot tā izmantošanas iespējas skolēnu runas prasmju attīstīšanā un kulturoloģiskā redzesloka paplašināšanā.
Vērojumi liecina, ka otrās valodas stundās nepieciešams paplašināt skolēnu kulturoloģisko redzesloku, jo otrā valoda skolēniem jāapgūst tikpat labi kā dzimtā valoda.
Mērķa īstenošanai tika izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1)iepazīties un izanalizēt lingvodidaktisko literatūru par lingvokulturoloģisko eseju kā didaktisku žanru, apkopot lingvodidaktu pieredzi;
2)konstatēt 11. klases skolēnu reālās zināšanas un prasmju līmeni vārda kumulatīvās funkcijas īstenošanā;
3) veikt pedagoģisko izmēģinājumdarbību, izmantojot lingvokulturoloģisko eseju kā lingvodidaktisku žanru, lai pilnveidotu skolēnu priekšstatus par tautas pasaules uztveri un paplašinātu kulturoloģisko redzesloku;
4)apkopot pedagoģiskās izmēģinājumdarbības rezultātus, veikt secinājumus.
Darbā izvirzītā hipotēze ir: Ja mazākumtautību programmas literatūras stundās vidusskolā mācību procesā tiek izmantots lingvokulturoloģiskās esejas žanrs, tad valodas apguvē var mērķtiecīgi pilnveidot skolēnu runas prasmes un paplašināt viņus kulturoloģisko redzesloku.
Izvērtējot iegūtos rezultātus, secināts, ka diplomdarbā izvirzītā hipotēze tiek apstiprināta.
Valoda ir “..kultūras informācijas nesēja un līdzeklis daudzu valdošo stereotipu novēršanai caur kultūras kontekstu, tāpēc skolotāja veiksme mācību un audzināšanas darbā lielā mērā saistās ar prasmi saskatīt mācību saturā iekodētās iespējas skolēnu redzesloka paplašināšanā.” [6.; 25.-26.]
Der minēt zinātnieces Ter – Minasovas S. atziņu, ka tieši mūsdienās “..kad tautu, valodu, kultūru sajaukšanās sasniegusi neiedomājamu vērienu un ļoti saasinājusies problēma, kas saistīta ar nepieciešamību ieaudzināt iecietību pret svešām kultūrām, modināt interesi par tām, pārvarēt sevī aizkaitinājumu, ko rada daudzu svešu kultūru klātesamība vai nepietiekamība, vai arī vienkārši vienas kultūras atšķirība no citas.” būtisks ieguvums ir izglītots cilvēks, kurš spētu pozitīvi uztvert un radoši apjēgt dažādām kultūrām piederīgu cilvēku uzvedības modeļus, viņu nacionālo un individuālo vērtību sistēmu. [38.; 9.]
Kā viena no valodas funkcijām ir kumulatīvā funkcija. Tā ir valodas kultūrnesējas funkcija, kas “..izpaužas valodas lietotāju sasniegtās garīgās un materiālās kultūras atspoguļošanā, fiksēšanā un saglabāšanā.” [21.; 28.]
Kā sabiedriska parādība valoda kumulatīvās funkcijas dēļ ir reizē nacionālās kultūras avots, tās daļa un atspoguļotāja. Kulturoloģiskais aspekts kalpo ne tikai kā svešas kultūras apguves līdzeklis, bet arī kā personības attīstības līdzeklis, kā runas attīstīšanas instruments.
Katras tautas vērtību izpausmes var realizēties dažādos veidos. Tas var būt kā ar vārdiem, tā ar notīm, otu, vai citādi. Šajā darbā akcentēts tiek veids, kas pauž kultūru caur vārdu. Vārds kā kultūras nesējs, kā tautas domāšanas un pasaules uztveres atspulgs.
Folklora ir tautas pasaules uzskata un mentalitātes reprezentētāja, tādēļ lieliski izmantojama kā mācību materiāls kulturoloģiskā redzesloka paplašināšanā. Lai spilgtāk iezīmētu latviešu folklorā visu pozitīvo, labo, skaisto, tikumisko, tas tiek pasvītrots ar negācijām: ar kategoriski noraidošu attieksmi pret ļaunumu, slinkumu, nežēlību, liekulību, netikušu cilvēku. Tieši salīdzinājumā arī ir vērojama tautas nostāja un attieksme pret lietām, notikumiem, secināma tautas pasaules uztvere.
Atšķirībā no folkloras, literatūrā tautas raksturs parādās daudzšķautņaini, plašā diapazonā un nianšu daudzveidībā.
Tā kā literatūra pamatu pamatos ir tautas vēsture, tās garīgā biogrāfija, uzzēluma un posta, un cerību, un attīstības līdzgaitniece un lieciniece, tad tas viss ietverts un atspoguļots literārajos tēlos. Tie veido tautas portretu: reālistiskā literatūra– dzīves tiešajās formās, romantiskā – pastarpināti, ar emocionālu tēlainību, citi literatūras virzieni – ar saviem specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem. [21.; 34.]
Darba autorei, izvēloties sava diplomdarba tēmu: Lingvokulturoloģiskā eseja literatūras stundās mazākumtautību programmas 11. klasē, būtiski bija aktualizēt lingvokulturoloģisko eseju kā žanru, kas izmantojams skolā, kā skolēnu runas prasmju pilnveidošanas un kulturoloģiskā redzesloka paplašināšanas līdzeklis.
Pēc M. Epšteina domām, lingvokulturoloģiskā eseja ir “kaut kas par visu”. Vispārīgi skatot, žanra īpatnība ir izvērst konkrētu tēmu maksimāli plaši, iekļaujot visus iespējamos aspektus. Jāuzsver, ka esejā ietverami dažādi pasaules uztveres veidi, tostarp mākslinieciskais, zinātniskais, filozofiskais, reliģiozais, arī tēlainais un reālais, abstraktais un konkrētais.[46.; 57.]
Lingvokulturoloģiskās esejas būtība slēpjas savienojumā: domas, tēli, notikumi. To savienošanas un līdzsvarošanas mēģinājums arī ietver sevī to noslēpumu par darbu, kas veicams žanra ietvaros.…
