Secinājumi un priekšlikumi:
Saskaroties ar mantojuma lietām, reālajā dzīvē nākas konstatēt, ka likumdevējs cenšas likumiski noregulēt mantojuma lietas atrisinājuma kārtību. Vairākkārt grozot un mainot mantojuma likumdošanas piemērošanu, no vienas puses atbrīvojot tiesu instances no bezstrīdus mantojuma lietām, no otras puses piespiež pretendentus pirms mantojuma pieņemšanas precīzi saprast tiesības un pienākumus, kā arī turpmākās problēmas.
Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta aprēķiniem pēc vidējiem rādītājiem, nododot mantojuma lietu risināšanu notariāta sistēmai, laika posmā no reformas sākuma 2003. gadā līdz 2012. gadam, tiesu sistēmas izmaksu ekonomija sastāda LVL 28 488 750, kas vidēji gadā sastāda LVL 2,848 milj. milj. Pirms mantojuma lietu nodošanas notariātam par katras personas mantojuma lietu vešanu maksāja nevis tie sabiedrības locekļi, kuri kārtoja mantojuma lietas, bet gan katrs sabiedrības loceklis, kurš maksāja valstij nodokļus. Nododot šo funkciju notariātam, mantojuma lietu vešanas izmaksas maksā tikai tās personas, kuras kārto savu mantojumu.
Par mantojuma masu iepriekš norādīta sastāvā, pirms mantojuma pieņemšanas, jau rodas problēmas nodrošināt: apsaimniekošanu, saglabāšanu un uzturēšanu ar saviem spēkiem un naudas līdzekļiem.
Ņemot vēra, ka mantojuma tiesībās saistītas ar miruša cilvēka iepriekšējas dzīves apstākļiem, radniecības attiecībām un dažādiem individuāliem strīdiem ir secināms, ka tiesai, pieņemot lēmumu, jāņem vērā lietas individuāls raksturs.
Darbā veiktā izpēte ļauj formulēt vairākus svarīgus momentus:
1. Civillikumā nav norādīti atsevišķie noteikumi par tiesībām mantot, ieročus un valsts apbalvojumus;
2. Ģimenes locekļiem sakarā ar mantinieka tiesībām saistītas problēmās ar Likumu “Par dzīvojamo telpu īri” sakarā ar to, ka netika atrunātas nepilngadīgās personas tiesībās par īrnieka atbildību.
…