Cilvēki viens otram kaut ko dod un ņem, apsola un apņemas izdarīt, iespējams, ka tieši pretēji - apņemas neizdarīt. Tie pērk un pārdod, maina un dāvina, kādu lietu aizdod, vai paši vēlas aizņemties. Šis uzskaitījums, protams, nav pilnīgs, bet skaidri norāda, ka cilvēka dzīve nav iespējama bez darījumiem.
Visvecākā darījumu noslēgšanas forma ir mutiskā. Tomēr dzīvē mutiski darījumi ne vienmēr beidzas ar saistību izpildījumu. Piemēram, pircējs preci ir saņēmis, bet nepilda savu pienākumu par to maksāt, vai arī, kāds naudu ir aizņēmies, bet nepilda pienākumu to atdot.
Kā rāda tiesu prakse, strīdus gadījumos mutiskā formā noslēgtos darījumus ir daudz grūtāk pierādīt, nekā rakstiskā formā noslēgtus darījumus. Proti, ja no darījuma slēgšanas ir pagājis ilgs laiks, tad darījuma saturu ir grūti noskaidrot. Klāt bijušos lieciniekus ir grūti atrast, vai tie vispār nav atrodami. Tie var būt izbraukuši no valsts, tie var būt miruši, vai arī lietas apstākļus tie vairs neatceras. Ja strīds nonāk līdz tiesai, tad pamatojoties uz Civilprocesa likumu, pusēm savi apgalvojumi ir jāpierāda un dažreiz tas izrādās neiespējami.
Gan minēto negatīvo seku dēļ, gan tāpēc, ka pieaug darījumu apjoms un to vērtība, darījums tiek veikts rakstveida formā, proti, tiek slēgti līgumi. Līgums ir visplašāk lietotais saistību nodibināšanas veids.
Ar līgumu palīdzību personas uz savstarpējas vienošanās pamata atrisina visdažādākos preču apmaiņas jautājumus: gan rīcību ar lietām (pirkuma, dāvinājuma, īres līgums), gan sniedz un saņem dažādus pakalpojumus (glabājums, patapinājums) vai darba rezultātus (darba, uzņēmuma, pārvadājuma līgums), gan organizē savu lietu pārziņu un kārtošanu (pilnvarojuma, komisijas līgums), gan organizē saskaņotu darbību kopīga mērķa sasniegšanai (sabiedrības līgums).
Tomēr arī rakstīti līgumi sagādā ne vienu vien problēmu un pārpratumus. Par to liecina gan autores novērojumi un pašas pieredze, gan arī tiesu prakse. Aplūkojot 2006.gada Augstākās Tiesas Senāta Civillietu Departamentā kasācijas kārtībā izskatīto lietu struktūru1, var redzēt, ka 42% no kopējo izskatīto lietu skaita aizņem lietas, kas izriet no saistību tiesībām. Tātad, gandrīz puse no izskatīto lietu daudzuma! Tas nozīmē, ka tiesisku darījumu noslēgšana norit ne īpaši veiksmīgi. Tas nozīmē arī to, ka lielai daļai sabiedrības nav izpratnes, vai trūkst informācijas par tiesisku darījumu noslēgšanu.
Analizējot tiesu praksi, var secināt, ka puses noslēdzot rakstisku darījumu, to gan ietērpj rakstiskā formā, taču ne vienmēr ar šādu līgumu pusēm izdodas realizēt savas intereses. Līgumos – juridiskos dokumentos tiek pieļautas milzum daudz kļūdas, tie ir nepilnīgi, no tiem nevar saprast ne līguma noslēgšanas mērķi, ne pušu pienākumus. Dažreiz līgumus noslēdz personas, kas pēc likuma to nevarēja darīt un sekojoši, tiesa šādus līgumus atzīst par spēkā neesošiem. Un tikai tad, kad piedzīvoti zaudējumi, vilšanās, turot rokā tiesas spriedumu, darījuma puses aizdomājas: kā vajadzēja pareizi darīt, kādam līgumam vajadzēja būt? Kas līgumā pietrūka, lai puses savstarpējās saistības varētu izpildīt? Kādam līgumam – juridiskam dokumentam ir saistošs spēks?
Pamatojoties uz iepriekš teikto, var teikt, ka visi jautājumi par līgumu slēgšanu bija un ir aktualitāte sabiedrībā. Tāpēc autore izvēlējās kvalifikācijas darba tēmu „Līgums kā juridisks dokuments”.
Kvalifikācijas darba mērķis ir izpētīt un veikt Latvijas tiesību normu analīzi, kas regulē līguma slēgšanu un pušu savstarpējās tiesiskās attiecības, tiesības un pienākumus. Izpētīt un analizēt nosacījumus, kas nepieciešami, lai līgums kā juridisks dokuments būtu spēkā.
Atbilstoši mērķim, tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1.izpētīt, kādas tiesību normas nosaka līguma rakstveida formu;
2.noskaidrot, kas var būt par līguma priekšmetu un kādus nosacījumus un prasības nosaka likums līgumu dalībniekiem;
3.izpētīt, kādam ir jābūt līdzēju gribas izteikumam, lai juridisks dokuments būtu spēkā;
4.izpētīt, kā notiek līdzēju vienošanās par līguma sastāvdaļām.…
