Šī darba mērķis ir liecinieka pratināšanas sistēmas izpratne. Mērķa īstenošanai izpētīšu liecinieka pratināšanas institūta vēsturisko attīstību, kas nenoliedzami padziļinās izpratini par šo izmeklēšanas darbību, salīdzināšu Kriminālprocesa likumā Latvijā noteikto liecinieka pratināšanas kārtību ar ārvalstu likumos noteikto regulējumu, kā arī izpētīšu vispārīgos taktikas paņēmienus attiecībā uz liecinieka pratināšanas realizēšanu. Lai labāk izprastu pratināšanas, kā izmeklēšanas darbības, nozīmi un būtību kriminālprocesā, es salīdzināšu to ar citām izmeklēšanas darbībām, kā arī nošķiršu no izmeklēšanas darbībām ar pratināšanas elementiem. Kriminālprocesa likumā noteiktā liecinieka pratināšanas īstenošanas kārtība ietver sevī liecinieka aicināšanu uz pratināšanu, kārtību, saskaņā ar kuru jāveic pati liecinieka pratināšana, kā arī pratināšanas rezultātu fiksēšanu. Tā kā par liecinieku var būt gan pilngadīga, gan nepilngadīga persona, jāapskata arī atšķirības šo personu pratināšanas kārtībā. Svarīgi ir izpētīt arī liecinieka tiesības, kad tas var atteikties sniegt liecības, kā arī vienīgo attaisnojumu procesuālo pienākumu nepildīšanai - kriminālprocesuālas imunitātes izmantošanu.
1. LIECINIEKA PRATINĀŠANAS IZPRATNE
Pratināšanas definīcija ir iekļauta Kriminālprocesa likuma 10.nodaļas ar nosaukumu: „Izmeklēšanas darbības” 145.pantā, kurā ir teikts, ka: „pratināšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir informācijas iegūšana no pratināmās personas”.1
Pratināšanas definīcija ir viena, bet ir nianses pratināšanas realizēšanā atkarībā no pratināmās personas procesuālā stāvokļa. Ja pratināšanu iedala pēc personas procesuālā stāvokļa, tad ir iespējams izdalīt septiņus pratināšanas veidus:
1) aizturētā pratināšana;
2) aizdomās turētā pratināšana;
3) apsūdzētā pratināšana;
4) cietušā pratināšana;
5) liecinieka pratināšana;
6) eksperta pratināšana;
7) revidenta pratināšana.
Tātad liecinieks ir pratināmās personas procesuālais stāvoklis. Ir dažādi uzskati par liecinieka procesuālo stāvokli un vietu procesuālajā darbībā, ir procesuālisti, kas liecinieku uzskata par kriminālprocesuālās darbības dalībnieku, taču ir arī zinātnieki, kas liecinieku uzskata nevis par procesa dalībnieku, bet gan par pierādīšanas līdzekli.2 Procesuālo stāvokli persona, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 109.panta pirmo daļu, iegūst tad, kad tā likumā noteiktā kārtībā tiek uzaicināta sniegt ziņas, jeb liecināt par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar šiem apstākļiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem.3…
