Secinājumi un priekšlikumi
Atbilstoši bakalaura darba izvirzītiem mērķiem, apskatot tik nozīmīgu un aktuālu tematu civiltiesībās kā „Laulības šķiršanas un tās tiesiskas sekas”, darbs tika balstīts uz teorētiskās un praktiskās bāzes. Darba izstrādes gaitā tika izmantoti zinātnieku darbi, tiesu spriedumi, normatīvie akti. Iegūtie rezultāti tika sakārtoti un apkopoti.
Galvenais secinājums, kuram piekrīt visu laika pētnieki ir tāds, ka ģimene ir galvenais fundamentālais sabiedrības institūts, kas piešķir stabilitāti un spēju nodrošināt iedzīvotājus katrā nākamajā paaudzē. Vēsturiski pastāvēja arī patriarhāla iekārta, kur vīrietim bija lielas tiesības un privilēģijas gan attiecībā uz ģimeni, gan arī šķiršanos. Ar sabiedrības attīstību, attiecības starp laulātajiem ieguva līdztiesīgāku nokrāsu.
Pirms laulības šķiršanas pamatu analizēšanas, darba autore izskatīja laulības un laulības šķiršanas vēsturi ārpus Latvijas teritorijas ar mērķi izzināt civiltiesiskās likumsakarības laulības šķiršanas jomā. Rakstot nodaļu par laulības šķiršanas vēsturisko attīstību, darba autore lielu uzmanību pievērsa salīdzināšanai. Tika salīdzināti LPSR šķiršanas normas ar Latvijas Republikas normām. Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums ar mūsdienu Civillikumu. Mūsdienās laulību var šķirt tikai, ja laulātie dzīvo šķirti vairāk nekā trīs gadus, neņemot vērā īpašus gadījumus. Darba autore uzskata, ka vienam laulātajam jābūt iespējai ātrāk šķirt laulību, otra laulātā laulības pārkāpuma gadījumā, un piedāvā saīsināt šķirtās dzīvošanas termiņu līdz 1 gadam.
Latvijas Republikas Civillikums paredz normu – laulību nešķir, ja laulība ir nepieciešama laulībā dzimuša nepilngadīga bērna interesēs. Darba autore uzskata, ka praksē šī norma nedarbojas. Nav pareizi dzīvot laulībā, kas ir izirusi tikai bērna dēļ. Nepārtraukti skandāli un strīdi vel vairāk traumē nepilngadīgas personas psihi un aizskar bērna intereses. Bērni pārdzīvo un bieži vien nesaprot savu vecāku rīcību. Pastāv iespēja, ka bērna nākotne un attiecības ar vecākiem būs labākas un stabilākas, ja vecāki izšķirsies laicīgāk nekā ģimenes dzīve kļūs neciešama.
No 2011.gada februāra šķiršanos var noformēt notāram. Laulātie var izmantot šo iespēju tikai gadījumā, ja starp tiem nav strīda par īpašuma nodalījumu, aizgādības tiesībām pār bērnu, līdzekļu izmērs uzturēšanai un tiesību izmantošanām uz saskarsmi. Tātad iznāk, ka bezstrīdus laulības šķiršanas process ir būtiski saīsināts. Vēl viens pluss ir valsts nodevas samazināšana no LVL 100 tiesā līdz LVL 70 pie notāra. Ja nolīgums par laulības šķiršanu un pieminētajiem jautājumiem starp laulātajiem nav sasniegts, tad šķiršanās paliek agrāks ceļš - tikai tiesa.
Laulības institūts nesen mainījies no norunu laulības, kuras mērķis bija regulēt īpašumtiesības un sociālās saites, uz laulību, kura balstīta uz divu cilvēku brīvu izvēli un mīlestības jēdzienu. Tāpat laulība mainījusies no institūcijas, kurā sievas pilnībā pakļautas vīriem, uz tādu, kas atzīst līdztiesīgas attiecības starp abiem partneriem. Līdz ar to sabiedrībā kļūst aktuāls jautājums par laulāto mantisko attiecību regulējumu, lai pasargātu katra laulātā likumiskās tiesības. Kaut arī Latvijas Republikas Satversme definējusi laulības institūtu, būtu nepieciešams pastiprināti likumdevējam vērst uzmanību uz normatīvo aktu izstrādes un grozīšanas jautājumiem, kas skar laulāto mantiskās attiecības, atrunājot, kur kāda institūcija atbild par kontroli, kādas sekas iestājas pie dažādiem mantisko attiecību jautājumu pārkāpumiem, kas saistīti ar laulāto mantas sadali, atsavināšanu vai iegūšanu u.tml.
Kopumā jāsecina, ka sabiedrībā valda vēl daudz mītu un neskaidrību par laulības līguma institūtu. Laulības līgums ir lielas uzmanības vērts. Tā pretiniekiem būtu jāatceras, ka tas nekādā mērā neietekmēs ne pāra jūtas, ne arī mantu; savukārt tā piekritēji nedrīkstētu aizmirst, ka laulības līgums nevar personu pasargāt no viesiem iespējamajiem zaudējumiem.
Līdz ar sociālas vides izmaiņām sabiedrībā, pakāpeniski pieaug šķiršanos skaits. Laulību un ģimeni ietekmē liela skaita personiski un sociāli faktori. Tāpat esošā ekonomiskā situācija nerada labvēlīgus nosacījumus ģimenes radīšanai. Liela šķiršanos daļa ir novērojama jaunu ģimeņu starpā. Jauni cilvēki tikai sasniedz pilngadību, lielākajā daļā neapzinās visu laulības nopietnību un ar to saistītās tiesības un pienākumus. Ģimenes potenciāls realizējas neefektīvi, agras laulības ilgst ne ilgi, palielinot šķiršanos daudzumu, tas viss tiek pavadīts ar depopulāciju, dzimstības kritienu.
Sakarā ar to, autore piedāvā izslēgt Latvijas Republikas Civillikuma Pirmās daļas 33.pantu, un grozīt 32.pantu tādā redakcijā: „Aizliegta laulība pirms divdesmit viena gadu vecuma sasniegšanas”. Tādām izmaiņām, pēc autores domām, ir jāizsauc atbildīgāka pieeja pie laulības slēdziena, un novērst vai saīsināt laulības pārstāšanas problēmu.
Noslēdzot laulību, jāparedz laulības līguma obligāto noslēgšanu, iekļaujot tajā jautājumus, kas skar laulības šķiršanas gadījumā laulāto mantiskās attiecības, bērnu aizgādību, uzturlīdzekļu apmēru. Līgums drīkst labot tikai ar būtisku izmaiņu esamību, kas ir jāpierāda pirms laulības šķiršanas procesa.
…
