Latvijā ir pārējas perioda ekonomika. Pārejas periodā risināmie jautājumi ir tik specifiski, pagātnes mantojums tik cieši iesakņojies sociāli ekonomiskajās attiecībās un cilvēku apziņā, ka arī valstij jārisina visai specifiski uzdevumi, kas gaužām sveši ir attīstītā un tradīcijām bagātā tirgus ekonomikas zemē. Līdz ar to Latvijā nevar bez savu realitāšu ievērošanas pilnībā pārņemt to pieredzi, kas ir mūsu kaimiņvalstīm Somijai, Zviedrijai, Dānijai.
Tas nebūt nenozīmē, ka šo un citu valstu pieredze mums nav derīga.
Veidojot Latvijai saskaņotu mērķu sistēmu, Latvijai priekšā ir cēls paraugs. Vienlaikus nedrīkst ignorēt mūsdienu tirgus teorijas vispārējās atziņas. Pārejas perioda valsts ekonomiskās politikas stratēģijā un taktikā jāņem vēra gan reālās, objektīvi nosacītās nākotnes tendences, gan pagātnes drupas un rēgi, vakardienas sīkstums.
Latvija pārejās periodā no komandekonomikas uz tirgus saimniecību nevar cerēt uz makroekonomisko līdzsvaru un stabilitātes nodrošināšanu pašregulēšanas dabiskā ceļā. Nav vēl izveidoti visi nepieciešami pašregulēšanas mehānismi (piemēram, izvērsts zemes, nekustamā īpašuma un vērtspapīru tirgus), homo soveticus vēl nav galīgi transformējies par homo economicus.
Investīciju spēcīgās pašrīcības, tirgus “neredzamās rokas” lokanās regulējošas pašdarbības, pašpielāgošanas nav. Šādos apstākļos paļāvība uz tirgus pašregulēšanu makrolīmenī ir tukši sapņi. Tāpēc ne monetārisms, ne piedāvājuma teorija, bet keinsisms un pieprasījuma koncepcija ir tuvāka Latvijas pārejas perioda specifikai.
I. daļā īsais un nepilnīgais ekonomikas valstiskās regulēšanas instrumentu apraksts liecina, ka ne pieprasījuma, ne piedāvājuma teorija ar savām keinsisma un monetārisma saknēm nedod atbildi uz jautājumu, kā Latvijai izrāpties no savas ekonomiskās bedres. Latvija nepārdzīvo ciklisku krīzi, un cikliskās lejupslīdes un depresijas pārvarēšanas sviras, ko piedāvā gan pieprasījuma, gan piedāvājuma teorija, nespēj būt panākumu ķīla. Latvijas problēma – dziļa struktūras krīze, Latvijas preču vairākuma konkurences nespēja ne iekšējā, ne ārējā tirgū. Lai izārstētu šo kaiti, nepieciešamas pavisam citas zāles, kas keinsistu un monetāristu “aptiekās” nav atrodamas. Tāpēc, Latvijas mūsdienu ekonomiskajā situācijā ir aktuālās valsts pārvaldes teorija un institucionālā teorija.
Tirgus ekonomikas iekšējo pretrunu pastiprināšana sekmēja institucionālā – socioloģiskā virziena dzimšanai. Tā avoti iesākas no vēsturiskās skolas idejām Vācijā (F. Lists, K. Kniss, B. Giļdenbrants, V. Rošers, M. Vebers).…