Latvijas patērētāju iespējas iepirkties internetā

Bakalaura darbs ir veltīts tādai mūsdienās aktuālai tēmai kā patērētāju iespējas iepirkties Internetā. Darbā ir aprakstīta elektronisku darījumu veikšanas iespējas un to atšķirības, ir doti dažādu norēķinu veidu apraksti un skaidrojumi, kā arī ir veikts daudzu Latvijas Interneta veikalu salīdzinājums. Darbam bija vairāki uzdevumi. Pirmais bija veikt elektroniskās komercijas, kurā ietilpst arī Interneta veikali, nedaudz plašāka izpēti, vairāk tomēr koncentrējoties uz Interneta veikalu apskati un salīdzināšanu. Otrais uzdevums bija izpētīt patērētāju aizsardzību pasaulē un Latvijā.
Galvenais darba mērķis bija izpētīt Latvijas Interneta veikalu un patērētāju savstarpējo darījumu veikšanas iespējas, apskatīt arī ārzemju Interneta veikalu piedāvājumus norēķiniem un sadarbībai – darījumu veikšanai.
Latvijas patērētāju praktiskās iespējas iepirkties Internetā ir paradītas, raksturojot iespējamos norēķinu veidus un apskatot Interneta veikalu piedāvājumus. Detalizēti ir aplūkoti Latvijas Interneta veikali - to piedāvājums, piegādes iespējas un iespējamie norēķinu veidi.
Lai sasniegtu mērķi – izpētīt Latvijas Interneta veikalu un patērētāju savstarpējo darījumu veikšanas iespējas - ir izanalizēts viens autora veikts pirkums Latvijas Interneta veikalā. Tika parādīts viss darījuma process – no preces izvēles līdz preces apmaksai un saņemšanai.
Interneta veikali ir ideāla iepirkšanās vieta cilvēkiem, kuri laika trūkuma dēļ vai atrašanās vietas dēļ nevar apmeklēt tirdzniecības vietas. Izvēloties interesējošo preci interneta veikalā, pasūta, samaksā par to (iespējams norēķināties arī, preci saņemot) un gaida preci, kura tiks nogādāta uz norādīto adresi (Rīgā vairums interneta veikalu preces piegādā bez maksas, citur Latvijā — par papildu samaksu), tomēr jārēķinās ar to, ka prece tiek piegādāta pēc vairākām dienām.
Drošība tiek uzskatīta par vienu no iemesliem, kādēļ interneta veikali Latvijā nav pārāk populāri, tomēr šis iemesls noteikti nav noteicošais, jo Latvijas interneta veikali piedāvā norēķinus arī skaidrā naudā, saņemot preci, vai ar bankas pārskaitījumu. Tāpat interneta veikali sadarbībā ar līzinga kompānijām piedāvā preces iegādāties arī uz līzinga — arī šajā ziņā nav atšķirību no parastajiem veikaliem.
Galvenā interneta veikalu priekšrocība ir zemākas cenas — interneta veikali var atļauties likt zemāku uzcenojumu nekā tradicionālie veikali, jo nav tādu izdevumu kā veikalu telpu īre, pārdevēju algošana, tādējādi cenas interneta veikalos ir vidēji par 5 – 10% zemākas nekā tradicionālajās tirdzniecības vietās. Tomēr ļoti būtiskas cenu atšķirības starp interneta un tradicionālajiem veikaliem nav, tādēļ vēl joprojām iedzīvotāji labāk izvēlas samaksāt nedaudz vairāk parastajos veikalos, kur preci var aptaustīt un aprunāties ar pārdevēju, turklāt nav jāgaida viena vai vairākas dienas uz preces piegādi.
Interneta veikalu nelielā popularitāte Latvijā saistīta arī ar interneta izplatību — internetu lieto tikai ceturtā daļa ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju, turklāt internets ir nepieejams reģionos, kur varētu dzīvot potenciālie interneta veikalu klienti. Nākotnē pirkumu skaits Latvijas interneta veikalos palielināsies, tomēr ar tradicionālo tirdzniecību interneta tirgotāji noteikti nespēs sacensties.
Interneta veikali ir viena no elektroniskās komercijas (e-komercijas) sastāvdaļām. Tā apvieno tradicionālā biznesa principus ar informācijas tehnoloģijām un uzticamiem datu pārraides tīkliem.
Tā definējās un reāli notiek, kā sadarbība izmantojot elektroniskās informācijas formas un sakaru līdzekļus. E-komercija balstās uz tādu elektronisko datu kā teksts, skaņa un video attēlu apstrādi un pārsūtīšanu. Tā ietver sevī elektronisko tirdzniecību ar precēm un pakalpojumiem, izsoles elektronisku vērtspapīru tirdzniecību, digitālo preču elektronisku piegādi, elektroniskas pavadzīmes un norēķinus, kā arī tiešo mārketingu.
E-komercijā visi biznesa darījumi notiek elektroniski.
Elektroniskā komercija un arī Interneta veikali ir tieši atkarīgi no Interneta attīstības, kā arī klientu gatavību pārorientēties uz jauno vidi. Liela ietekme attīstībai ir banku tehnoloģiju attīstības līmenim un maksājumu karšu izplatībai valstī.
Lai gūtu vairāk informācijas darba tapšanai gaitā autors apmeklēja daudzu Interneta veikalu mājas lapas, kuras kopumā ir ļoti dažādas, un tās var raksturot no ļoti labām un perfektām navigācijas un dizaina ziņā līdz pat vienkārši smagām lapām, kuras ir grūti lejup lādēt, un kuru dizains un saturs ir ļoti tālu no laba un patīkama. Ar šim pašām problēmām vai patīkamajiem pārsteigumiem satiekas visi Interneta veikalu lapu apmeklētāji, taču katram cilvēkam ir sava gaume un viņam var patikt tas, kas citam liekas šausminoši. Tāpēc arī pēc autora domām briesmīgās lapas turpina eksistēt, jo kādu tās tomēr piesaista un aizrauj.
Bakalaura darba mērķis ir galvenokārt izpētīt Latvijas patērētājiem pieejamos norēķinu veidus darījumu apmaksai Internetā, kā arī izpētīt Latvijas patērētāju iespējas iepirkties gan Latvijas, gan ārzemju Interneta veikalos.
Bakalaura darbā tiek apskatītas sekojoši jautājumi:
e-komercija;
norēķini, to veidi Internetā;
patērētājs un tā iepirkšanās Internetā;
Interneta veikali.
Lai saprastu, kas ir elektroniskā komercija jeb e-komercija, jānoskaidro, ko šis termins nozīmē. Apvienoto Nāciju Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNICITRAL) izstrādātais Elektroniskās komercijas parauglīgums (Model Law on Electronic Commerce), kas 1996. gadā tika apstiprināts ANO Ģenerālajā Asamblejā, ir vienīgais akts, kura nosaukumā minēta e-komercija. Parauglīgums nav saistošs starptautisko tiesību instruments, bet gan lietojams kā paraugs valstīm, kas uz tā pamata var pieņemt atbilstīgus nacionālos likumus.
Parauglikuma 1. pantā ir noteikts, ka tas attiecas uz jebkuru informāciju, kas ir datu sūtījuma (data message) formā komerciālas darbības kontekstā.
Komerciālās attiecības ietver šādus darījumus: jebkuru pirkšanas un pārdošanas darījumu, izplatītāju līgumus, komerciālo pārstāvniecību, faktoringu, līzingu, konsultēšanu, licencēšanu, investīcijas, finansēšanu, apdrošināšanu, banku darbību, koncesiju līgumus, kopuzņēmumus, kā arī citus uzņēmējdarbības veidus, sauszemes, jūras vai gaisa preču un pasažieru pārvadājumus u.c.[17]
Nav īstas skaidrības, kā definēt terminu „elektronisks”. Dažādu valstu nacionālie likumi nesniedz atbildes uz šo jautājumu. 1999. gadā ASV Štatu unificēto likumu nacionālā Konference (National Conference of Comissioners on Uniform State Laws) ir izstrādājusi Unificēto elektronisko darījumu likumu. Saskaņā ar šo aktu „elektronisks” nozīmē tāds, kas attiecas vai izmanto tehnoloģiju, kurai piemīt elektriskas, digitālas, magnētiskas, bezvadu, optiskas, elektromagnētiskas vai līdzīgas īpašības.[18] Šī termina „elektronisks” definīcija ir atvērta dažādām jaunām tehnoloģijām, un līdz ar jaunu tehnoloģiju attīstību tā nodrošina šā likuma piemērošanu plašākā nozīmē. Minētajā definīcijā dažas no nosauktajām īpašībām nav tehniskā nozīmē elektroniskas (piemēram, optisko kabeļu tehnoloģijas), tomēr šādā definīcija nodrošinās vienotas izpratnes ieviešanu juridiskajā nozīmē.
E-komercija ir attiecināma uz tirdzniecisko darbību ar elektronisko tehnoloģiju palīdzību, kur datoriem ir svarīga loma informācijas apmaiņā. E-komercija ir saistīta ar elektronisko datu sūtījumu apmaiņu, kuriem ir komerciāla nozīme.[8,22]
Abas šīs definīcijas ir diezgan plašas un ietver jebkādu komerciālu darbību. Tomēr tās nemin tādu e-komercijai būtisku faktu, ka tā notiek bez papīra starpniecības, nenotiek apmaiņa ar papīra dokumentiem. Protams, netiek izslēgta papīra izdrukas radīšana, taču būtiski ir tas, ka izdruka nav nepieciešama, lai darījums būtu spēkā. Ir pareizāk runāt par e-komercijas darījumu, kuru veikušas divas vai vairākas personas, apmainoties sūtījumiem ar elektroniskas sistēmas palīdzību attiecībā uz darījuma noslēgšanu un kura galarezultātā netiek radīts materializēts papīra dokuments.
E-komercijas definēšana ir grūts uzdevums. Ņemot vērā e-komercijas evolūciju un attīstības ātrumu, ne vienmēr ir skaidrs, ar kādām darbībām to var raksturot. Nepārtraukti rodas arvien jauni darbības veidi, kuru rašanās ir tieši saistīta ar Internetu. Ir jāņem vērā arī tas, ka vairākums uzņēmumu vienlaikus veic gan tradicionālo komercdarbību, gan e-komerciju. Pasaulē pazīstami uzņēmumi izmanto Internetu kā papildu instrumentu savu pakalpojumu un preču realizācijai.
Visi biznesa darījumi, kuri ir veikti elektroniski, ieskaitot tos, kuri ir notikuši Internetā, ir pieskaitāmi pie elektroniskās komercijas.
Elektroniskā komercija balstās uz tādu elektronisku datu kā teksts, skaņa un video apstrādi un pārsūtīšanu. Tā sevī ietver tādas dažādas darbības kā: elektronisku tirdzniecību ar precēm un pakalpojumiem, izsoles, elektronisku akciju tirdzniecību, digitālu preču elektronisku piegādi, elektroniskas pavadzīmes, tiešo mārketingu.[15]
Elektroniskajai komercijai ir divi paveidi: netiešā un tiešā elektroniskā komercija. Netiešā elektroniskā komercija ietver taustāmu produktu pasūtīšana, kura izpildei vēl joprojām ir nepieciešami tradicionālie piegādes kanāli, tādi kā pasts un kurjerpasts.
Tiešā elektroniskā komercija paredz tādu netaustāmu produktu, kā datoru programmnodrošinājums, izklaidējoša rakstura un informatīvie pakalpojumu pārdošanu. Pasūtīšana, apmaksa un piegāde notiek tikai elektroniski un globālā mērogā. [15]
Gan tiešā, gan netiešā elektroniskā komercija sniedz jaunas specifiskas iespējas kompānijām. Abas bieži izmanto vienas un tās pašas kompānijas, kā, piemēram, programmnodrošinājuma nosūtīšanu, izmantojot gan Internetu, gan tradicionālo pastu. Netiešā elektroniskā komercija tomēr ir vairāk atkarīga no ārējiem faktoriem, piemēram, transporta sistēmas efektivitātes. Savukārt tiešā elektroniskā komercija, kura spēj nodrošināt tiešas transakcijas pāri ģeogrāfiskām robežām, izmanto visu to, ko potenciāli spēj dot elektroniskie tirgi.…