Secinājumi
Pamatojoties uz toerētiskajā literatūrā izteiktajām atziņām var apgalvot, ka nacionālo piederību veido daudzi un dažādi savstarpēji saistīti etniskie, kultūras, teritoriālie, ekonomiskie elementi. Nacionālā piederība paver indivīdam vienreizējas iespējas cauri tautas individualitātes un nacionālās kultūras prizmu ieraudzīt un apzināties pašam sevi, savu vietu Latvijā.
Latviešu nacionālās piederības veidošanās norisinās ilgā laika posmā un pakāpeniski. Sākotnēji bērns apzinās savu vārdu, viņš to idintificē ar sevi, vēlāk rodas piederība pie ģimenes, konkrētas sabiedrības, vides, kurā bērns atrodas un jūtas droši. Tikai tad, kad viņš ir apjautis visus šos elementus, sāk pamazām veidoties piederība pie valsts, tautas.
Ģimene katram bērnam ir vissvarīgākā un ģimenei galvenokārt būtu jāievada bērns nacionālās piederības veidošanas procesā. Tomēr ikdiena pieaugušajiem dara savu un nereti šajā veidošanas procesā neiesaistās, nepietiek laika. Lai gan bērnam piederība ģimenei veidojas agrāk nekā piederība pie citiem, skolotājs ir tas, kas bērnu ievada nacionālās piederības veidošanā. Skolotājs ir tas, kas spēj izskaidrot dzimtenes jēdzienu, stāstīt par valsts kultūru, tradīcijām, nacionālajiem simboliem tā, lai to bērns saprastu konkrētajā vecumposmā.
Aizvien vairāk pirmsskolas izglītības procesā par maz tiek pievērsta uzmanība tieši nacionālajai identitātei, nacionālajai piederībai un to veicinošajiem faktoriem. Tāpēc, lai noskaidrotu latviešu nacionālās piederības veidošanos vecākajā pirmsskolas vecumā, tika izmantotas vairākas pētīšanas metodes, kā rezultātā tika konstatēts, ka pētījuma sākumā izvirzītā hipotēze apstiprinās, jo:
1. Ja skolotājs pedagoģiskajā procesā pievērš uzmanību latviešu tradīcijām, ticējumiem, nacionālo simbolu iepazīšanai, Latvijas un tās dabas iepazīšanai, bērnos sāk veidoties interese par tiem un sāk veidoties nacionālā piederība. Tieši caur visiem šiem elementiem bērns labāk iepazīst nacionālo piederību, bērns apjauš, kas viņam ir svarīgs, interesants un to patur prātā.
…