IEVADS
Runa ir viens no cilvēku savstarpējās sazināšanās līdzekļiem. Runa ir senākais un arī biežāk lietotais sazināšanās līdzeklis.
Ikdienā runa palīdz cilvēkam sazināties ar pārējiem sabiedrības locekļiem, dalīties priekos un bēdās, saņemt informāciju no apkārtējiem un reaģēt uz to.
Valodai bērna attīstībā ir ārkārtēji liela loma. Tikai ar dzimtās valodas palīdzību bērns iekļaujas apkārtējo cilvēku dzīvē. Laba valodas prasme bērnam ir nepieciešama, lai apgūtu pirmsskolas izglītības programmu, bet vēlāk arī skolas programmu.
Bērns nepiedzimst ar attīstītu valodas prasmi. Valodas apguve ir sarežģīts un daudzpusējs process. Runa sāk veidoties tikai tad, kad bērna galvas smadzenes, dzirde, artikulācijas aparāts sasniedz noteiktu attīstības līmeni. Lai bērnam runa ne tikai parādītos, bet turpmāk arī pareizi attīstītos, ir nepieciešams nodrošināt pareizu un atbilstošu runas vidi.
Zinātne pierāda, kā runas un valodas attīstības aizkavēšanās, runas traucējumi atsaucas arī uz bērna psihisko attīstību, kas ir pilnībā atkarīga no bērna runas un valodas attīstības stāvokļa. Valodas traucējumi ietekmē skaņas analīzes un sintēzes procesu jeb fonemātisko dzirdi un uztveri. Bērns skaņu dzird, bet neatšķir. Līdz ar to ir traucēti lasīšanas un rakstīšanas procesi. Novēlota runa rada arī psihisko procesu - atmiņas, domāšanas, uzmanības un citus traucējumus, kuri var negatīvi ietekmēt bērna raksturu un uzvedību.
Kā grauds krīt zemē un pirmais, ko dara, sāk dzīt saknes, tā bērnam visa apkartnējā informācija ļoti viegli apgūstama, un viņam attīstās valoda, fantāzija, domāšana, raksturs… Bērns veido pirmos soļus interesantajā, nepazīstamajā dzīvē, kad piedzimst, un veido vienu no pirmajiem soļiem folklorā, klausīdamies pasakas, teikas, tautasdziesmas, skaitāmpantus, izprotot parunas, sakāmvārdus un mīklas.
Folklora ir tautas garīgās kultūras vissenākā forma, kas atspoguļo dzīves un darba pieredzi, sociālos centienus, ētiskos un estētiskos ideālus, māksliniecisko apdāvinātību. Folklora ir ļoti nepieciešama mūsu dzīvē, lai saprastu viens otru, iegūtu informāciju par vidi, dabu, cilvēcību un vienkārši kļūt par izglītotu cilvēku.
Kopš agras bērnības bērns apgūst dažādus folkloras žanrus. Galvenā iepazīšanās ar folkloru ir mājās, sākumā ar vecāku un vecvecāku palīdzību, vēlāk pirmsskolas iestadē, skolā, kad bērns sāk lasīt un pārlasīt iemīļotākās grāmatas. Lielāku uzmanību pievēršam varoņu raksturam, sižetam un notikumu kopsakarībām, un, protams, jēgai, aplūkojot priekšmetu, sižēta, sēriju attēlus, rosinām atdarināt varoņu teikto no skaņām līdz stāstījumam. Tāpēc darba mērķis ir, izmantojot folkloru pirmsskolas vecumā, apskatīt galvenās iespējas, kuras varētu izmantot logopēdiskajā darbā.
Darbs ir balstīts uz pētnieku, psihologu, pedagogu, logopēdu A. Baumanes, R.Bošas,
M. Daimonda, I. Hadaņonokas, Hvatceva, A. Kusmaula, I. Miltiņas, R.Levinas, V.Loginovas, A. Ļubļinskas, F. Sosīra un citu autoru atziņām.
Pētījuma mērķis: izpētīt pirmsskolas vecuma bērnu runas korekcijas iespējas un valodas
attīstību izmantojot latviešu bērnu folkloru.
Pētījuma uzdevumi:
1.Veikt pirmsskolas vecuma bērnu pedagoģisko un psihofiziololoģisko raksturojumu analīzi.
2. Izpētīt un analizēt pirmsskolas vecuma bērnu ar valodas traucējumiem runas un valodas attīstību.
3. Izpētīt kā latviešu bērnu folkloras izmantošana veicinās pirmsskolēnu ar valodas traucējumiem runas un valodas attīstību.
4. Apkopot pētījuma gaitā iegūtos rezultātus un analizēt tos.
Pētījuma objekts: pirmsskolas vecuma bērnu runas un valodas attīstība.
Pētījuma priekšmets: runas korekcija un valodas attīstīšana pirmsskolas vecuma bērniem.
Pētījuma bāze: Rēzeknes pilsētas pirmsskolas izglītības iestāde „Rūķītis” bērniem ar runas traucējumiem.
Pētnieciskās metodes:
1. Pedagoģiskās, psiholoģiskās un logopēdiskās literatūras analīze.
2. Pirmsskolēnu medicīnisko rezultātu izpēte, logopēdiskā apsekošana.
3. Pedagoģiskā novērošana, informācijas ieguve: aptaujas, anketēšana, pārrunas.
4. Logopēdiskās izpētes metodes.
…
