Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,5 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārzemēs ir Austrālijā, ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Brazīlijā un Krievijā.
Mūsu dienās varbūt ir pagrūti iedomāties, kādu garu un līkumotu ceļu nogājusi latviešu rakstība, līdz sasniegusi pašreizējo šķietamo pilnību.1 Salīdzināsim kaut vai rakstību pirmajās 16.–17. gadsimtā izdotajās latviešu grāmatās ar kādu mūsdienu izdevumu! Dažreiz tikai ar grūtībām izdodas nojaust, kādi vārdi un formas slēpjas aiz gotiskā raksta līkločiem.
Tiesības uz informācijas pieejamību ir katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa dzimuma, vecuma, nacionalitātes, reliģiskās piederības un sociālā statusa. Informācijas pieejamību nedrīkstētu ietekmēt arī cilvēka slimība vai nespēja izmantot parastās tehnoloģijas, kas nu jau stabili ieņēmušas savu vietu cilvēku profesionālajā darbībā un personiskajā dzīvē. Valoda – tas ir vitāls cilvēku sazināšanās veids – bagāts, skaists, radošs, intelektuāls un „dzīvs”! Līdz ar tehnoloģiju attīstību mainās arī valoda, jo cilvēki vairāk sāk sazināties virtuāli jeb netiešā kontaktā. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ ikdienas valoda kļūst ļoti komplicēta un robusta, jo informācijas apjoms, ko cilvēks tieši vai netieši izmanto vienas dienas laikā, ir ļoti liels.
Strādājot speciālajā skolā, esmu novērojusi, ka bērniem vecākajās klasēs ir problēmas ar lasīšanas tehniku, gan izlasītā teksta uztveri, gan prasmi orientēties tekstā.
Lasīšanas kursam speciālajā skolā piemīt integrējošs raksturs: lasīšanas stundās līdzās izvirzītajām prasībām (pareizi, apzināti, raiti un izteiksmīgi lasīt balsī, klusām, uztvert tekstu, tā galveno domu u.c.), skolēniem jāapgūst ētikas un estētikas pamati, jāveido priekšstats par ētikas normām, skaisto dabā, sadzīvē, kā arī sākotnējs priekšstats par mūsu tautas pagātni. Ar daiļliteratūras palīdzību skolotājam jāmāca skolēnus domāt, vērtēt cilvēku raksturu, viņu rīcību un izturēšanos, atšķirt labo no ļaunā. 2
Šāds mērķis tiek izvirzīts arī Valsts pamatizglītības standartā un Pamatizglītības standartā.
Nespēja uztvert izlasīto tekstu – šī ir problēma, kas skar dažādas sociālās grupas un ir īpaši aktuāla ne tikai speciālajās skolās, bet arī valsts mērogā.
Pedagogu uzdevums ir ar piemērotu mācību metožu un paņēmienu palīdzību atmodināt bērnu spējas, attīstīt tās un dot iespēju izmantot mācīšanās procesā3, apgūstot lasītprasmi, un izlasītā teksta pilnīgā izpratnē. Katrā mācību priekšmetā ir iespējas attīstīt un izkopt šo informācijas pieejamību.
Šo tēmu savam darbam izvēlējos tāpēc, ka strādājot speciālajā skolā vairāk kā desmit gadus es sastopos ar to, ka:
bērni vispār nevēlas lasīt;
skolotājs bieži vien spiests piestrādāt par tulku, lai padarītu bērnam valodu pieejamāku;
bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem trūkst literatūras saprotamā valodā.
Gribu pievērst uzmanību tam, ka Vieglā valoda varētu būt risinājums šīm problēmām.…
