SECINĀJUMI
Bakalaura darba „Laiktelpa Ovidija Vēstulēs no Ponta” izstrādes laikā tika noskaidroti laiktelpu veidi un to izpausme Ovidija darbā Vēstules no Ponta. Tika izpildīti bakalaura darba uzdevumi: atrasta un atlasīta atbilstoša zinātniskā literatūra, apzināti attiecīgie Ovidija teksti tulkojumā un veikti tekstu fragmentu tulkojumi no oriģinālvalodas, pētīta laiktelpa un analizēta tās ietekme uz Ovidija psiholoģisko stāvokli.
Bakalaura darbā, apzinot zinātniskajā literatūrā paustās atziņas, tika noskaidrots jēdziens „laiktelpa” un tās sasaiste ar literāru darbu. Tika noskaidrots, ka literāri mākslinieciskajā laiktelpā laika un telpas pazīmes saplūst, veidojot vienotu veselumu. Trimdas dzejā tas rada iespēju aplūkot lietas ne tikai abstrakti, bet piesaistīt tam arī emocionālo vērtējumu. Četrās sarakstītajās Vēstules no Ponta grāmatās atspoguļojas gan vēsturiskais laiks, kurā tiek atainoti vēsturiski notikumi, gan subjektīvais laiks, kurā jaušamas dzejnieka pārdomas un pārdzīvojumi. Lai šos notikumus un pārdzīvojumus labāk varētu izprast un atspoguļot – praktiskajā daļā tika nošķirtas trīs laiktelpas:
1) svešuma laiktelpa – kā dzejnieks ataino trimdu, tās raksturojošos apstākļus, klimatu un vietējās ciltis.
2) psiholoģiskā laiktelpa – dzejnieka izjustās grūtības un ciešanas, atrodoties trimdā.
3) ceļa laiktelpa – dzejnieka atmiņas un vīzijas par Romu un vēlme tur atgriezties.
Ovidijs, atrodoties svešumā, sniedz informāciju par esošās vietas ģeogrāfisko ainavu, klimatu, iedzīvotāju izskatu un nodarbošanos, tiek pievērsta uzmanība arī militārām vienībām. Lai gan dzejnieks šo vietu sauc konkrētos nosaukumos – Melnā jūra (Pontus Euxine), Tomi pilsēta (Tomi), getu zeme (Getae) – visvairāk Ovidijam šī vieta saistās ar aukstumu un nemitīgiem ienaidnieku uzbrukumiem. Klimats ir auksts un nepanesams, vietējās tautas – mežonīgas, savukārt pašā pilsētā valda kultūras pagrimums. Lai lasītājam labāk atspoguļotu stāvokli trimdā – dzejnieks iesaista mitoloģiskus tēlus, kuri ataino viņa paša situāciju. Spilgts piemērs ir Odisejs, kuram Ovidijs sevi pielīdzina. Viņš arī, tāpat kā dzejnieks, ilgu laiku tika atrauts no mājām un mēģināja rast iespēju tur atgriezties. Tāpat dievišķā gaismā tiek atspoguļots Augusts, kurš izraidīja dzejnieku uz tik nīsto zemi, kas, pēc dzejnieka domām, ir pielīdzināma pazemei, jo vairākkārt dzejnieks apgalvo, ka Augusts viņu ir nosūtījis pie Stiksas upes. …
