Kultūras pieejamības specifika lauku teritorijā: Kolkas ciema piemērs

KOPSAVILKUMS
Bakalaura darbā autore izvirzījusi mērķi, ar kura palīdzību būtu iespējams izzināt galvenos raksturlielumus kultūras pieejamībai lauku teritorijā, konkrēti – Kolkas ciemā. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, bija nepieciešams raksturot Latvijas lauku vides un kultūrvides galvenās pazīmes. Autore lauku teritoriju analizējusi, izmantojot ģeogrāfiskos un sociālos raksturojumus, noskaidrojot jēdziena nozīmi gan normatīvajos aktos, gan dažādos pētījumos. Nav viennozīmīga lauku teritorijas definīcija, bet galvenie teritorijas raksturlielumi ir apdzīvotās vietas teritoriālais lielums, iedzīvotāju blīvums, pieejamība, „lauku idille”, tradicionālās kultūras saglabāšana, augsts bezdarba līmenis un aktīva migrācija. Lauku kultūrvidi raksturo kultūrvēsturiskais, arhitektoniskais un ainaviskais potenciāls.
Nākošais pētījuma uzdevums bakalaura darbā bija izanalizēt teorētiskos materiālus par kultūras pieejamības jēdzienu sociālo teoriju kontekstā un politikas plānošanas dokumentos. Kultūras pieejamības jēdziens tika skatīts un analizēts no četriem dažādu sociologu un kultūras darbinieku skatu punktiem. Vācu kultūras darbinieks H.Hofmanis uzsvēra kultūras pieejamības demokratizāciju, kad kultūras aktivitātes būtu pieejamas ikvienam. E.Smits uzsver, ka kopējo izpratni par kultūras procesiem sabiedrībā veido tās kolektīvā atmiņa. E.Gidenss kultūras pieejamības jēdzienu skaidro pamatojoties strukturācijas teorijā, kur kultūras pieejamība ir mijiedarbība starp kultūras pakalpojumu ņēmēju un kultūras pakalpojumu sniedzēju, kas Kolkas ciema gadījumā būtu starp iedzīvotājiem, potenciālajiem kultūras pasākumu apmeklētājiem un Kolkas tautas namu. Taču R.Kolinss uzskata, ka par kultūru un kultūras procesiem jārunā kā par sociāliem tīkliem, kas spēj noteikt dzīves kvalitāti – jo vairāk kultūras aktivitāšu, jo dzīves kvalitāte augstāka.
…