Krievijas un Eiropas Savienības partnerība un sadarbība: rezultāti, pretrunas, perspektīvas

Eiropas Savienības strauja paplašināšanās austrumu virzienā radīja jaunu ģeopolitisku situāciju Eiropā. Krievija kļuva par lielāko un reizē arī sarežģītāko alianses austrumu kaimiņu. Krievijas kopējā robeža ar ES pagarinājās aptuveni 2,2 reizes. Agrāk vienīgā ES robežvalsts Krievijai bija Somija ar aptuveni 1 tūkst. km garu mazapdzīvotu robežu Karēlijā. Jaunajā situācijā par robežvalstīm kļuva arī Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija. No desmit jaunuzņemtajām dalībvalstīm – trīs bijušās PSRS republikas un 5 postsociālisma valstis, kurās, pēc Krievijas uzskata un pārliecības, tai ir savas sevišķas intereses un ietekmes. Līdz ar ES paplašināšanās austrumu virzienā procesa sākumu Krievija un Eiropas Savienība, būdamas, atbilstoši 1994.gadā pieņemtajam un kopš 1997.gada decembra spēkā esošajam Partnerības un sadarbības līgumam, daudzpusīgas sadarbības partneres, arvien vairāk kļūst arī par politiskām konkurentēm. Ņemot vērā jauno ģeopolitisko situāciju un vērojamās demokrātijas regresa iezīmes Krievijā, abu partneru attiecības kļūst sarežģītākas un pretrunīgākas.

Uzskatot minētos procesus par politiski aktuāliem un interesantiem, autore izvēlējās konkrēto maģistra darba tēmu. Krievijas politikas attīstības dažādu aspektu izpēti autore turpina kopš 2000.gada – studiju referātos, kursa darbā, 2003.gadā bakalaura darbā “Krievijas Federācijas prezidenta V.Putina ārpolitiskās doktrīnas pamatelementi”. Maģistra darba pētījums ir aizsāktā turpinājums, padziļinot analīzi konkrētā izpētes virzienā Krievijas – Eiropas Savienības attiecības.
Laika ietvaru 2000. – 2004.gadi autore izvēlējās mērķtiecīgi, jo ar 2000.gadu pēc būtības sākās praktiska Partnerības un sadarbības līguma realizācija un aktīvs Eiropas Savienības piektās paplašināšanās process.
Pētījumā autore ietur neitrālu pozīciju ar nolūku veikt objektīvu analīzi. Uzmanība pievērsta arī Krievijas uztverei un attieksmei pret eiropeizācijas procesu, integrēšanos Eiropā.

Maģistra darba mērķis: Parādīt Krievijas un ES partnerības un sadarbības pretrunīgo attīstību 2000. – 2004.gados. Novērtēt abu pušu atšķirības partnerības satura izpratnē un Krievijas ambiciozo politiku attiecībā uz ES paplašināšanās procesu. Pamatot jaunas iezīmes paplašinātās ES attieksmē pret Krieviju un parādīt, ka Krievijas un ES sadarbības nākotni determinē Krievijas attīstības modeļa izvēle un politiskā griba.

Lai īstenotu mērķi, pētījumā izvirzīti sekojoši uzdevumi: pirmkārt, iepazīt Krievijas un ES partnerības un sadarbības normatīvos aktus, kas nosaka to darbības uzdevumus, darbības prioritāros virzienus, sadarbības vadības mehānismu. Otrkārt, apskatīt abu pušu sadarbības prioritāro virzienu rezultātus un pretrunas 2000. – 2004.gados, pievērst uzmanību atsevišķu jomu dialoga veidošanas specifikai. Treškārt, izvērtēt ES piektās paplašināšanās procesa ietekmi uz Krievijas un alianses attiecībām, analizējot divus aspektus – Krievijas duālo un ambiciozo politiku šajā situācijā un jaunas iezīmes dalībvalstu, sevišķi jaunuzņemto valstu, attieksmē pret Krieviju kā sadarbības partneri. Ceturtkārt, izpētīt Krievijas un ES partnerības efektivitātes problēmas, to iemeslus un iezīmēt iespējamās nākotnes perspektīvas.

Pētījumā izvirzīta hipotēze: Krievijas un Eiropas Savienības sadarbības pamatvērtības un pamatprincipi noteikti Partnerības un sadarbības līgumā, taču tā realizācija ir fragmentāra, vairāk deklaratīva nekā praktiska. Sadarbības potenciāla nepietiekamu izmantošanu determinē partnerības un Eiropas integrācijas procesa satura atšķirīga izpratne un Krievijas īstenotā politika, kurā arvien vairāk vērojamas demokrātijas regresa iezīmes. Minētie faktori un Krievijas ambiciozā politika attiecībā uz ES paplašināšanās procesu veicina ES reālas un kritiskas attieksmes veidošanos pret Krieviju kā sadarbības partneri. Krievijas un ES sadarbības perspektīva ir cieši saistīta ar Krievijas turpmākās attīstības modeļa izvēli.

Pētījumā izmantoti normatīvie akti, literatūras avoti, periodikas materiāli latviešu, angļu un krievu valodā. Krievijas un ES dokumenti, samitu materiāli paralēli izmantoti divās valodās, jo nereti atšķiras tur sniegtā informācija, skaidrojumi, akcenti.

Darbā izmantoti Rietumu pētnieku un ekspertu H.Adomeita, B.Buzana un O.Vīvera, H.Haukkala, H.Hubela, H.Kisindžera, A.Lievena, H.Maroffa, S.Marša, M.Mommzenas, N.Nugeta, K.Pattena, V.Sokora, R.Šueta, u.c. vērtējumi un prognozes. Autore izmantoja vairāku Eiropas Savienības vadošo darbinieku B.Bota, F.le Bēlas, M.Franko, K.Pattena, R.Prodi, R.Raita, viedokļus, arī ES dalībvalstu – Igaunijas, Īrijas, Latvijas,Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas u.c. diplomātu – Krievijas speciālistu atziņas.

Autore pētīja un kritiski analizēja krievu ekspertu S.Karagānova, J.Borko, N.Arbatovas, M.Urnova, V.Rižkova, T.Bordačova pētījumus par Krievijas – ES attiecību attīstību. Iepazīti Starptautiskās komitejas “Krievija vienotā Eiropā” Ārējās un aizsardzības padomes diskusiju un semināru materiāli.

Informācijas ieguvei izmantoti ES informatīvā biroja, Latvijas un Krievijas Ārlietu ministriju, Pilsonības un naturalizācijas pārvaldes, Krievijas prezidenta informatīvā biroja u.c. materiāli. Izmantota periodika – publikācijas žurnālos “European Union Politics”, “European Journal of International Relations”, “Foreign Affairs”, “Russia in Global Affairs”, “Cooperation and Conflict”, “European Urban and Regional Studies”, “The Baltic Course”, “Baltic Horizon”, “Россия в глобальной политике”, “Политические исследования”, “Международные отношения” “Экономика России: ХХI век”, “Дипломатический вестник”, “Итоги”, “Современная Европа”, laikrakstā Diena u.c. Kā papildus avotu informācijai autore izmantoja internetu, tā galvenās adreses sekojošas: http://www.europa.eu.int, http://www.delrus.cec.eu.int, http://www.mid.ru, http://www.kremlin.ru, http://www.svop.ru, http://www.carnegieendowment.org utt.

Maģistra darbs sastāv no ievada, četrām nodaļām ar četrām apakšnodaļām un secinājumiem.









1.Krievijas Federācijas un Eiropas Savienības
partnerības un sadarbības normatīvie pamati


Lai vispusīgi analizētu Krievijas un Eiropas Savienības attiecības, autore uzskata par lietderīgu iepazīt sadarbības svarīgākos normatīvos aktus, institūcijas, konsultāciju un lēmumu izstrādes un pieņemšanas mehānismu. Īpaša uzmanība tiks pievērsta tiem dokumentiem, kuros ietverts abu pušu juridiskais statuss, sadarbības pamatvērtības un pamatprincipi. Autore pārliecinājās, ka normatīvo bāzi galvenokārt veido līgumi, stratēģijas, koncepcijas, paziņojumi, deklarācijas. Nosacīti visus minētos normatīvos aktus var sadalīt divās lielās grupās: kopējie, kas nosaka abu pušu sadarbību plašā spektrā un sektorālie, kas regulē sadarbību noteiktās sadarbības jomās. Galvenais Krievijas un ES attiecības regulējošais normatīvais akts, to juridiskais pamats ir “Partnerības un sadarbības līgums”.

Krievijas Federācijas un Eiropas Savienības “Partnerības un sadarbības līgums” tika noslēgts 1994.gada 24.jūnijā, bet to ratificēja tikai 1997.gadā. Tas ir spēkā no 1997.gada 1.decembra līdz 2007.gada decembrim.1 Krievijas un ES Partnerības un sadarbības līgums ( PSL) ietvēra trīs savstarpējās sadarbības jomas – politisko dialogu, ekonomisko un kultūras sadarbību. Pārsvarā tajā skarti ekonomikas un tirdzniecības aspekti, mazāk politiskais dialogs un vēl mazāk kultūras jautājumi. No 112 pantiem kultūrai veltīts – 1, politiskajam dialogam – 4, ekonomikas sfērai – 83 panti. Šādai it kā nesamērīgai Līguma struktūrai ir savs objektīvs skaidrojums. Pusēm nebija pieredzes ne praktiskajā sadarbībā, ne tās juridiskajā formulēšanā. Jāņem vērā, ka tas bija jauna veida attiecību dokuments. Līguma slēdzēja puses 1994.gadā bija “atšķirīgu svara kategoriju” spēlētāji. No vienas puses ES kā spēcīgu un bagātu Rietumvalstu Savienība ar stabilām demokrātijas tradīcijām valsts pārvaldē, sabiedriskajā dzīvē, kopīgām pamatvērtībām un principiem, tirgus ekonomiku, harmonizētu likumdošanu u.tml. No otras puses - dziļā politiskā, ekonomiskā un sociālā krīzē esoša jauna postkomunistiska valsts, kura spēra pirmos nedrošos soļus tirgus ekonomikas un demokrātijas virzienā, bet kura savā ārpolitikā kā vienu no mērķiem izvirzījusi iekļaušanos Eiropas ekonomiskās un politiskās dzīves apritēs. Pusēm nebija savstarpējas plaša spektra partnerības un sadarbības pieredzes. Deviņdesmito gadu sākumā, Līguma tapšanas laikā, kā Krievija tā ES atradās zināmā eiforijā par “aukstā kara” beigām, straujajām izmaiņām bijušajā sociālistisko valstu nometnē, tās nevarēja precīzi prognozēt turpmāko starptautisko attiecību attīstību. Tāpēc arī Līgumā tik piesardzīgi skarti politiskās un kultūras sadarbības jautājumi un tik vispusīgi ietverti ekonomikas un tirdzniecības sadarbības aspekti, kuros pusēm bija zināma pieredze no iepriekšējiem gadiem.

Partnerības un sadarbības Līgums sākas ar ievaddaļu (Preambulu), kurā formulētas sadarbības pamatvērtības un norādīti galvenie abu pušu pienākumi, sadarbības noteikumi. Galvenie sadarbības noteikumi ir sekojoši2:
abas puses sadarbību realizēs, pamatojoties uz svarīgākajos starptautiskajos dokumentos apstiprinātajiem principiem un noteikumiem;
abas puses sadarbībā kā prioritāti atzīst cilvēktiesības, daudzpartiju sistēmu ar brīvām un demokrātiskām vēlēšanām, ekonomikas liberalizāciju, kuras mērķis izveidot tirgus ekonomiku;
abas puses apliecina, ka vispusīgas partnerības īstenošana panāks Krievijas politisko un ekonomisko reformu turpināšanu un sekmīgu pabeigšanu;
Eiropas Savienība apņemas sniegt Krievijai tehnisku un materiālu palīdzību ekonomisko reformu un ekonomiskās sadarbības īstenošanai;
Eiropas Savienība palīdzēs Krievijai pakāpeniski, soli pa solim tuvināties ar Eiropas valstīm, integrēties atklātajā starptautiskās tirdzniecības sistēmā;
abas puses apņemas liberalizēt savstarpējo tirdzniecību, balstoties uz kritērijiem, kādus izvirza Pasaules tirdzniecības organizācija;
atzīstot, ka Krievija šajā brīdī ir valsts ar pārejas ekonomiku, abas puses piekrīt, ka Līgumā paredzētās sadarbības formas veicinās tirgus ekonomikas attīstību
Krievijā;
abas puses atzīst, ka Krievijā nepieciešams uzlabot darījumu un investīciju vidi, radīt tām drošus apstākļus (kompāniju dibināšanai, darba tirgum, pakalpojumu tirgum, kapitāla plūsmai), lai varētu veikt valstī ekonomisku pārbūvi un tehnoloģiju modernizāciju;
abas puses atzīst par nepieciešamu ciešu sadarbību vides aizsardzībā, kosmosa apgūšanā, izglītības un kultūras attīstībā.
Balstoties uz minētajiem noteikumiem, abas puses apstiprināja partnerību, par kuras mērķiem izvirzīja: 1) nodrošināt regulāru politisko dialogu; 2) veicināt tirdzniecību, investīcijas, harmoniskas ekonomiskās attiecības, bāzējoties uz tirgus ekonomikas noteikumiem; 3) nostiprināt politisko un ekonomisko brīvību; 4) atbalstīt Krievijas centienus tās demokrātijas nostiprināšanā, ekonomikas attīstībā un tās pāreju uz tirgus ekonomiku; 5) nodrošināt ekonomisko, sociālo, finansiālo un kultūras sadarbību, balstoties uz savstarpējo izdevīgumu, atbildību un atbalstu; 6) atbalstīt kopēju interešu darbības; 7) nodrošināt iespējas pakāpeniskai Krievijas integrācijai arvien plašākā Eiropas sadarbības zonā; 8) veidot nepieciešamos apstākļus brīvās tirdzniecības zonas izveidei nākotnē starp Krieviju un Eiropas Savienību, kas aptvertu visu preču tirdzniecību, kā arī brīvu uzņēmumu dibināšanu, pārrobežu pakalpojumu tirdzniecību un brīvu kapitāla plūsmu. Līgumslēdzēju puses vienojās, ka to iekšpolitika, ārpolitika un sadarbība īstenosies uz demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas principiem.

Par politisko dialogu Līgumā formulēti četri punkti. Kā galvenās izvirzītas trīs tēmas: ekonomisko un politisko sakaru nostiprināšana; pozīciju tuvināšana tajos starptautiskajos jautājumos, kuri izraisa kopējas bažas; sadarbība demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanā, konsultāciju organizēšana šajos jautājumos. Pārējos trijos pantos atklāts politiskā dialoga realizēšanas daudzpakāpju mehānisms. Tas paredz1: divpusēji samiti, jeb tikšanās “augstākajā līmenī”; Sadarbības Padomes (no 2003.g. Patstāvīgā Partnerības Padome); ministru tikšanās vismaz divreiz gadā; politisko direktoru tikšanās četrreiz gadā; ekspertu sanāksmes; Pārstāvniecības Briselē un Maskavā; vēstnieku darbs Krievijā un ES dalībvalstīs. Daudzpakāpju plašs mehānisms bija nepieciešams, lai puses iepazītu viena otru, uzsāktu domu apmaiņu, atrastu kopējas intereses, pie tam, visos birokrātijas līmeņos, lai uzsāktu pozitīvu dialogu.…