Latvija jau ilgu laiku var lepoties ar nezūdošo korumpētas valsts slavu. Pēdējā laikā diezgan daudz tiek runāts par korupciju, tiek veikti pētījumi par tās rašanās cēloņiem, kā arī tiek piesaistīta sabiedrības uzmanība šai problēmai.
Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, šī tēma ir kļuvusi arvien aktuālāka, jo Eiropas Savienībā korupcijas apkarošana tiek uzskatīta par katras valsts iekšpolitikas prioritāti, bet korupcija pati par sevi tiek uzskatīta par vislielāko draudu Eiropas Savienības institūtu funkcionēšanai. Liela uzmanība šai problēmai tiek pievērsta tāpēc, ka tā pēdējo gadu laikā kļuvusi par transnacionālās organizētās noziedzības neatņemamu sastāvdaļu un ir cieši saistīta ar naudas atmazgāšanu, narkotikām, cilvēku tirdzniecību utt.
Korupcija ietekmē gan tiesisko stāvokli valstī kopumā, gan atsevišķus tiesiskās sistēmas elementus.
Korupcijas problēma dažādās formās ir pastāvējusi visos laikos visās sabiedrībās. Atšķirība izpaužas vienīgi korupcijas līmenī un sabiedrības gatavībā cīnīties ar šo parādību. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Sevišķi labvēlīgi apstākļi korupcijas izplatībai ir valstīs un sabiedrībās, kur notiek pāreja no centralizētas padomju laika plānošanas uz tirgus ekonomiku.
Latvijā ir meklējama korupcijas dažādā izpratne legālajā (valsts) un iedzīvotāju praksē. Jaucot šos divus atšķirīgos korupcijas formulējumus, vēl vairāk tiek padziļināta plaisa starp likumdošanā noteikto izpratni un to, kas lietota iedzīvotāju praktiskajā dzīvē. Iedzīvotāji ar korupciju saprot daudz plašāku parādību un notikumu loku nekā juridiski pētāmo. Līdz ar to korupcija iegūst legāli nepierādāmas un neizbēgamas parādības auru un padziļinās neticība valstij un likumdošanai kopumā.
Sabiedrībā, kurā pastāv uzskats par korupcijas augsto izplatību, iedzīvotāji reti atzīst iesaistīšanos šāda veida darbībās, jo katrs no mums personīgi pazīst kādu, kurš ir bijis iesaistīts šāda veida darbībās. Tāpat pastāv arī zināšanas, kādas ir nepieciešamas, lai pats piedalītos attiecīgajās aktivitātēs un kas būtu jādara, lai tas nestu augļus.
Likumdošana ir viens no būtiskākajiem korupcijas novēršanas faktoriem, jo likumi un citi tiesiskie akti veido juridisku bāzi korupcijas apkarošanai. Likumdošanas akti, protams, tieši nespēj novērst korupcijas cēloņus un veicinošos apstākļus, taču normu efektīva izmantošana var lokalizēt korupcijas izpausmes, pārtraukt korupcijas realizācijas mehānismu un konkrētus korupcijas aktus, nodrošināt korupcijā iesaistīto personu saukšanu pie likumā paredzētās atbildības. Likumdošanas akti un to pielietošanas prakse veido iedzīvotāju tiesisko apziņu un līdz ar to iedarbojas kā bremzējošs vai arī veicinošs faktors korupcijas ģenēzē. Savukārt trūkumi un nepilnības likumdošanā korupciju var veicināt.
Pamatojoties uz ierobežoto darba apjomu un tēmas plašumu, autore galvenokārt pievērsīs uzmanību sekojošiem Krimināllikuma 24. nodaļā definētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem: dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (KL 318.pants); kukuļošana (KL 320.-324.pants). Saistībā ar minēto tiks aplūkoti korupciju ierobežojošie tiesību akti un to institūciju darbības īpatnības, kam jāpiedalās minēto noziedzīgo nodarījumu ierobežošanā.
Tādejādi šā darba mērķis ir analizēt noziedzīgus nodarījumu valsts institūciju dienestā atbilstoši LR nacionālo tiesību aktiem.. Vadoties no darba mērķa, tiek izvirzīti šādi uzdevumi:
1.raksturot valsts amatpersonas jēdzienu un Krimināllikuma 24. nodaļā paredzēto noziezīgo nodarījumu sastāva pazīmes;
2.pilnīgai diplomdarba tēmas izpētei raksturot apstākļus, kuri nepieciešami koruptīvo darbību pierādīšanai, kā arī raksturot sākotnējās un turpmākās izmeklēšanas darbības kukuļošanas lietās;
3.izdarīt secinājumus un izvirzīt priekšlikumus, kas vērsti uz atbildības par noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā regulējuma pilnveidošanu un tiesu prakses efektivitātes nodrošināšanu.
Lai realizētu šajā darbā noteiktos mērķus, autore ir izmantojusi zinātnisko literatūru, nacionālos tiesību aktus, vispārējo un speciālo literatūru, periodiskos izdevumus, interneta resursus.
Viena no problēmām korupcijas jautājumā ir bijusi korupcijas definīcija. Šis jēdziens ietver sevī tādu problēmu kā darbības, kuras iespējams saukt par korupciju un darbības, kuras nevajadzētu iekļaut šajā kategorijā. Zināmā mērā tas varētu būt saistīts ar spriedumiem par korupciju starptautiskā izpratnē, ņemot vērā to, ka viena un tā pati darbība vienā sabiedrībā var tikt uzskatīta par korupciju, bet citā sabiedrībā vai kultūrā šāda paša veida darbība varētu tikt uzskatīta par vienkāršu pieklājības normu.
Uzskatu, ka ļoti liela nozīme ir korupcijas jēdziena definīcijai, kura būtu pieņemama visām valstīm. Vienotai sapratnei par korupcijas jēdzienu traucē tas, ka katra valsts to definē savādāk un vēlas atzīt tikai savu izpratni par korupciju. Tāpat apgrūtinoši ir arī tas, ka korupcijas definīcijai jābūt universālai: tajā jāiekļauj visi korupcijas veidi. Tieši šī pēdējā manis nosauktā problēma ir radījusi situāciju, kāpēc pasaule nav spējusi rast vienotu korupcijas definīciju.
Starptautiskās konvencijas un organizācijas korupciju definē dažādi:
Eiropas Savienības par cīņu pret korupciju, kurā iesaistītas Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas, korupciju definē kā tīšu darbību, kad kāds tieši vai ar starpnieku apsola vai nodrošina kādu priekšrocību amatpersonai vai ar amatpersonu saistītai trešajai pusei, lai amatpersona rīkotos un atturētos no rīcības savu pienākumu robežās vai izpildot uzdevumus, tādējādi pārkāpjot savus oficiālos pienākumus.
Eiropas Padomes daudzprofilu pretkorupcijas grupa korupciju definē kā kukuļdošanu un jebkuras citas uzvedības formas, kas attiecināmas uz personām, kurām ir uzticēta atbildība privātajā vai publiskajā sektorā, ja ar šo uzvedību tiek pārkāpti pienākumi, kas izriet no personas kā valsts amatpersonas statusa, privāti nodarbinātās personas vai neatkarīga aģenta statusa, vai izriet no citām līdzīgām attiecībām, kuru mērķis ir iegūt sev vai citiem jebkādas nopelnītas priekšrocības.…
