Cik mūžīgs ir īpašums, tik arī ilgi pastāvēs iespēja personām kļūt par kopīpašniekiem. No tā var mēģināt apzināti izvairīties, taču personas atrašanās kopīpašnieka statusā var arī notikt tai neveicot noteiktas darbības. Līdz ar to arī šādi kļūstot par kopīpašniekiem vienmēr būs kāds, kam šāds stāvoklis būs nepieņemams un persona mēģinās to izbeigt, prasot savas kopīpašuma daļas izdalīšanu.
Tādēļ arī izvēlējos šo tēmu, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad, jo no vienas puses kopīpašums savā būtībā raksturojas kā bieži neizbēgams stāvoklis, bet no otras puses tā regulējumu likumā paredz kopīpašniekam tiesības jebkurā laikā šādu kopīpašnieka stāvokli izbeigt.
Šā darba mērķis ir uz zinātniskās literatūras un tiesu prakses analīzes pamata konstatēt tos kopīpašumu regulējošo normu aspektus, kuri paredz kopīpašuma reālu sadali, kā arī apskatīt iespējamās problēmas, dzīvē pieprasot un realizējot kopīpašnieku daļu izdalīšanu.
Civillikuma sadaļā par kopīpašumu tiek aplūkots kopīpašums kā vispārīgu normu kopums. Likums bez tam paredz arī speciālus gadījumus. Taču autors savā darbā nerunās par tādiem kopīpašuma veidiem kā laulāto kopīpašumu un sabiedrības dalībnieku kopīpašumu, jo šajā gadījumā kopīpašums ir personisko attiecību vai saistību rezultāts. Laulības vai sabiedrības pastāvēšanas laikā tās dalībniekiem nav tiesību uz lietas domājamo daļu kā bezķermenisku lietu.
Kā atzīmē V.Sinaiskis1, tad kopīpašuma juridiskā daba ir divējāda, tas parādās kā
1)Gesamteigentum un kā
2)Miteigentum.
Pirmajā gadījumā tiek prezumēta sui generis sabiedrība, starp kuras locekļiem – kopīpašniekiem – pastāv personīgs sakars, kas arī raksturo šo Gesamteigentum.
Otrajā gadījumā juridiskai dabai ir raksturīgs tas, ka starp kopīpašniekiem pastāv vienīgi mantisks sakars, piemēram, vairākām personām pieder īpašuma tiesība uz vienu un to pašu lietu, tādējādi kopīpašums Civillikumā (kā Miteigentum) sakrīt ar kopīpašumu romiešu tiesībās.
Darbā aplūkots tiks šis otrais kopīpašuma veids un tā vispārīgie noteikumi, lielāku uzmanību pievēršot nekustamā īpašuma kopīpašumam un tā reālas sadales regulējumam un iespējām praksē, nepieskaroties jautājumiem par laulāto kopmantu un sabiedrības dalībnieku īpašumu.
1. KOPĪPAŠUMA TIESISKAIS REGULĒJUMS
Klasiskā teorija, romiešu jurisprudence, uzskatīja īpašumu par personas pilnu un ekskluzīvu tiesisku varu pār ķermenisku lietu.2 No šīs definīcijas ir atsavināms arī uzskats, ka īpašums ir tiesība pilnīgi valdīt pār lietu.3 Īpašuma tiesības pieņem kā neierobežotas varas tiesības pār lietu. Tiesību attiecību ideja paredz zināmu saistību starp personām. Arī īpašuma tiesības tiek apskatītas attiecībā pret citām personām, t.i. īpašuma tiesisko elementu tiesiskās attiecības starp personām – īpašnieku un lietu kā objektu.
Katras tiesības sastāv no tīri individuāla elementa un sociāla elementa, protams, cik tālu runa iet par subjektīvām tiesībām.4 Mūsdienu likumdošana raugās uz īpašumu arī kā uz sociālu funkciju, nodibinot publiski tiesisku, lai gan nesankcionētu, pienākumu lietot īpašumu vispārības labā.5 Tas pašā savā dziļākajā izpratnē sasaucas ar civiltiesību galveno būtību, ka civiltiesības savos pamatos ir brīva cilvēka personības izpaudums, kas rodas viņam realizējot savas garīgās un mantiskās iespējas savā un reizē arī sabiedrības un valsts labā.6
Jo arī pašas civiltiesības ir arī cilvēka kā privātpersonas normēta brīvība7, kas apskatītajā tēmā izpaužas kopīpašumā. Līdz ar to Civillikums paredz arī dažādus īpašuma aprobežojumus. Kā viens no šādiem aprobežojumiem, kas apzīmēts kā aprobežojums uz visu īpašumu kopumā, ir kopīpašums. Tātad situācija, kad vairākas personas kopā ir iegādājušās vai mantojušas (cohereditas vai legatum per vindicationem) vienu lietu, vai neatgriezeniskā veidā sajaucot savus izejmateriālus (confusio), ir izveidojušas vienu jaunu lietu, starp tām rodas kopīpašums. Šajā gadījumā katrs no kopīpašniekiem tiesībās uz lietu ir ideālās daļas subjekts (saskaņā ar konstrukciju pars pro indiviso – daļa nedalāmā veselumā).8
Pēc būtības kopīpašums kā aprobežojums tikai vēl striktāk nosprauž katra kopīpašnieka īpašuma robežas, kas veidojas no ārienes, no objektīvām tiesībām.9
Īpašuma tiesību aprobežojumi var izpausties gan uz īpašumu kopumā, gan atsevišķi uz valdījumu, lietojumu vai rīcību.
Kopīpašuma tiesība raksturota kā aprobežojums, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā (CL 1067.p.).
Civillikuma definīcija “aprobežojums, kas attiecas uz īpašumu visā tā apjomā” nozīmē, ka aprobežojums attiecas uz visiem īpašuma elementiem – valdījumu, lietojumu, rīcību, tiesību gūt ienākumus, tiesību atprasīt īpašumu no katras trešās personas u.tml.10
Tāpēc svarīgi pašā sākumā ir konstatēt, vai lieta ir vairāku īpašnieku kopīpašums. Kopīpašuma tiesība ir īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām ne noteiktās ķermeniskās, bet tikai domājamās daļās, tā kā sadalīts vienīgi tiesību saturs (CL 1067.p.). Šī dotā definīcija skaidri norāda uz kopīpašuma reāli nesadalāmo dabu, kur starp kopīpašniekiem ir nošķirts tikai viņiem katram atsevišķs tiesību kopums. Jo, ja lieta pieder vairākām personām tādā kārtā, ka katrai no tām ir sava noteikta ķermeniska daļa, tad tas nav kopīpašums, šajā gadījumā katra daļa ir atzīstama par patstāvīgu veselu un tātad par katra atsevišķa dalībnieka patstāvīgu īpašuma tiesības priekšmetu11. Tātad, piemēram, ja ēka būtu sadalīta reālās daļās, tad juridiski būtu nevis viena kopēja ēka, bet gan divas atsevišķas mantas, kaut arī pēc ārējām pazīmēm izskatītos kā viena māja.…
