Kopīpašuma dalīšanas tiesiskais regulējums

Īpašuma jēdziens ietver sevī tiesību un pienākumu summu, kas raksturo īpašnieka īpašuma stāvokli. Īpašums ir absolūta subjektīva civilā tiesība, jo tiesību subjektam pieder likumā noteikta ekskluzīva tiesiska sfēra, kuru viņš var aizsargāt no prettiesiskiem aizskārumiem. Tā dod īpašniekam tiesības pēc sava prāta izmantot īpašumu jebkurai darbībai, kas nav aizliegta ar likumu, īstenot tiešu tiesisku varu pār tiesību objektu, kas nozīmē, ka tiesību subjektam piemīt virskundzības tiesības. Ar šādu īpašuma jēdziena izpratni ir saistīta tiesību pēctecība jeb tiesību un pienākumu pāreja citai personai, īpaši šī pēctecība izpaužas un ir raksturīga nekustamā īpašuma kopīpašuma tiesībām.
Kaut arī kopīpašuma tiesiskais regulējums radies vēl Senajā Romā, tomēr būtiski tas nav mainījies līdz pat mūsdienām. Civillikuma 1067. pants nosaka, ka īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā, ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība. Tas, ka vienai lietai ir vairāki īpašnieki, nozīmē, ka ikvienam no viņiem ir kopīpašuma tiesības uz visu lietu un katra atsevišķās tiesības uz lietas domājamo daļu kā bezķermenisku lietu. Būtiski, ka kopīpašnieka daļa ir tieši domājama daļa, nevis reāli nodalīta daļa, un kamēr vien pastāv konkrētais kopīpašums, tikmēr katram kopīpašniekam pieder šī īpašuma domājamā daļa. No savstarpējo attiecību viedokļa katra kopīpašnieka tiesiskā vara pār lietu uzskatāma par aprobežotu visā tās apjomā. …