SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
1. Secinājums. Attiecībā uz pilnvarojuma jēdziena izpratni tiesību teorijā nav konsekvences, kā arī Latvijas normatīvajos aktos, nav dota izsmeļoša definīcija, ko saprot ar terminu „pilnvarojums”, lai tā vienlaikus aptvertu visus pastāvošos pilnvarojuma veidus dažādās tiesību nozarēs. Tas ir skaidrojums ar to, ka pilnvarojumam var būt ļoti daudz veidu attiecībā uz dažādām situācijām.
2. Secinājums. Mūsdienās pilnvarojuma būtība ir ieguvusi pavisam citu priekšstatu un jēgu, jo ar pilnvarojumu mūsdienās tiek saprasta personas rīcība citas personas vārdā, par to saņemot atlīdzību vai gūstot no šīm darbībām kādu nemateriālu labumu. Tātad bezatlīdzības pilnvarojuma būtība mūsdienās vairāk nav aktuāla, to apliecina DCFR un starptautiskie principi par kopējām līgumtiesībām Eiropā, kuros ir iestrādāts pilnvarojuma „atlīdzības” princips. DCFR piedāvātajā legāldefinīcijā par pilnvarnieku, ir pateikts, ka „(..)pilnvarnieks galvo, par zināmu samaksu, rīkoties principiāla vārdā, pamatojoties uz principiāla dotiem norādījumiem”. Līdz ar to secināms, ka bezatlīdzības pilnvarojums pusēm nav aktuāls un saistošs, toties, CL ir vairāk balstīts uz tā bezatlīdzības raksturu, tajā pašā laikā neizliedzot pusēm vienoties par zināmu samaksu. DCFR 2:102. pantā ir pateikts, ka „principiālam ir pienākums maksāt pilnvarniekam atlīdzību, ja pēdējais ir izpildījis pilnvarojuma līgumā noteiktos uzdevumus. Atlīdzība ir maksājama brīdī, kad ir spēkā tiesiskās saistības ar principiālu saskaņā ar noslēgto pilnvarojuma līgumu un principiāls ir saņēmis rēķinu.” Šāda atlīdzības kārtība ir radikāli pretēja CL noteiktai kārtībai par atlīdzības maksāšanu pilnvarniekam, jo vienīgais pants, kas nosaka, ka pilnvarniekam ir tiesības saņemt atlīdzību ir CL 2311. - ja nav nolīgts citādi vai no uzdevuma ilguma vai citiem apstākļiem neizriet pretējais, atlīdzība pilnvarniekam maksājama tikai pēc uzdevuma nobeigšanas un pieprasīta norēķina nodošanas, no kura ir nepārprotami skaidrs, ka atlīdzība maksājama tikai uzdevuma nobeigšanas.
3. Secinājums. Jautājumi par privāttiesisko līgumu noslēgšanu, saistību pastiprinājumiem, līguma stabilitāti, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un daudz ko citu pēdējos 10–20 gados ir ļoti plaši analizēti starptautiskās konferencēs, zinātniskos centros, ES institūciju veidotās vai atbalstītās tiesību unifikācijas grupās. Plašu atzīšanu ELTP un DCFR, kas pagaidām ir izstrādāts kā projekts vienotai Eiropas tiesību sistēmai. Šie dokumenti nav ar saistošu spēku, taču tie atspoguļo ļoti autoritatīvu tiesībzinātnieku kolektīva darba rezultātus, kas balstās uz Eiropā dominējošiem uzskatiem, koncepcijām, risinājumiem. DCFR izpratnē ar pilnvarojumu saprot gadījumus, kad pilnvarojumu sniedz par zināmu samaksu, savukārt CL paredz pilnvarojumu gan kā bezatlīdzības, gan kā atlīdzības darījumu, līdz ar to autore prezumē, ka Latvijas civiltiesībās „pilnvarojuma” jēdziens tiek saprasts plašāk, nekā DCFR. Nav korekts DCFR paustais skaidrojums, ka „pārstāvis ir oficiāli pilnvarots (..) noslēgt līgumus”, šis termins būtiski sašaurina pārstāvja rīcības apjomu pilnvardevēja vārdā. Tā kā DCFR ir sagatavots ar mērķi, lai tā noteikumus izmantotu pēc iespējas vairāk dalībvalstis, tad nedrīkst aprobežoties tikai ar vienu konkrētu saistību tiesību jēdzienu – „līgums”, kas nav precīzs apzīmējums pilnvarojuma būtībai.
Priekšlikums I. Nepieciešams sniegt pēc iespējas precīzāku terminoloģiju, un DCFR precizēt, ka „pārstāvis ir oficiāli pilnvarots (..) noslēgt vienpusējus darījumus”.
…
