Iestājoties Eiropas Savienībā (ES) Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija un Slovēnija vienlaicīgi paudusi gatavību veicināt, attīstīt un uzturēt ES raksturojošās vērtības un uzskatus. Līdz ar dalību šajā organizācijā šīs valstis ir uzņēmušās arī saistības piedalīties ES attīstības sadarbības politikā un paralēli tam arī veidot savu divpusējo un daudzpusējo attīstības sadarbības politiku. Attīstības sadarbības palīdzības sniegšana ietver gan attīstības, gan humānās palīdzības sniegšanu, kā arī līdzdarbību starptautisko organizāciju īstenotās programmās, kuras mērķis ir panākt ilgtspējīgu attīstību un nabadzības mazināšanos pasaulē. Tā kā attīstības sadarbības palīdzības sniegšana ir dinamisks process, jo palīdzības saņēmējvalstu prioritātes var mainīties, vērā nepieciešams ņemt to, ka attīstības sadarbības palīdzību sniedz valstis, starptautiskās organizācijas, NVO, privātais sektors un individuāli konsultanti.
Lai gan šīs valstis palīdzības sniegšanā ir piedalījušās jau kopš to neatkarības atgūšanas, tomēr lielākā daļa no tām attīstības sadarbības politiku, kas balstīta uz konkrētu programmu ir sākušas veidot no 2001. gada vai 2003. gada – neilgi pirms to iesāšanos ES, izņemot Čehiju, kas jau 1970. gadā ievēroja Apvienot Nāciju Organizācijas (ANO) apņemšanos valstīm novirzīt finansējumu palīdzībai trūcīgākajām pasaules valstīm. Tomēr tam bija savtīgie iemesli, kas bija saistīti ar tajā laikā pastāvošo starptautisko sistēmu. Palīdzība tika sniegta tādām Āfrikas valstīm kā Angola un Etiopija, taču tā bija ideoloģiski motivēta. Kā min Ondrejs Horskis (Ondrej Horký), šādam piespiedu altruismam sociālisma periodā, kura pamatā bija savtīgas intereses, bija arī negatīvās sekas – sākoties sociālisma sabrukumam, šīs valstis pilnīgi novērsās no palīdzības sniegšanas.1
2004. gadā Attīstības Ģenreāldirektorāts veica aptauju par ES iedzīvotāju attieksmi par attīstības sadarbību. Pētījuma mērķis bija novērtēt, cik ES dalībvalstu sabiedrības ir informētas par attīstības palīdzību un uzzināt to priekšstatus par Tūkstošgades attīstības mērķiem. Jautājumā: „Vai valdības un Eiropas Komisijas (EK) attīstības sadarbība ir vērtējama pozitīva?” Čehijas iedzīvotāji valsts sniegto palīdzību kā pozitīvi novērtēja 55%, bet EK sniegto attīstības sadarbības palīdzību – 69%.2
Bakalura tēmas aktualitāte izpaužas trīs apsketos. Pirmkārt, tēmas aktualitāti nosaka ES dalībvalstu – Čehijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas iespējas sniegt kvalitatīvu un efektīvu attīstības sadarbības palīdzību valstīm, kurām tā ir nepieciešama un kuras to ir ieinteresētas saņemt, kā arī šo valstu spēja iesaistīties ES organizētajā attīstības sadarbības politikas veidošanā un īstenošanā. ES galvenais attīstības sadarbības mērķis ir “sniegt trešās pasaules valstu iedzīvotājiem kontroli pašiem pār savu attīstību”3 Šī darba ietvaros lielāka uzmanība tiks pievērsta tieši šo dalībvalstu veidotajai un īstenotajai divpusējai attīstības sadarbības politikai.
Tēmas aktualitāti, otrkārt, nosaka šo valstu spēja attīstības sadarbības politikas īstenošanā pieturēties pie izvirzītajiem ANO Tūkstošgades mērķiem, kā arī ES attīstības sadarbības politikas mehānisma pamatprincipiem – koordinācija (angl. coordination), papildināmība (angl. complementary) un saskaņotība (angl. coherence), kas tika noteikti Mārstrihas līgumā jeb Līgumā par ES 1992. gadā.4
Savukārt tēmas aktualitāti, treškārt, nosaka šo valstu attīstības sadarbības politikas salīdzinājums, iespējas, kas varētu rasties, lai šīm valstīm sadarbojoties varētu tikt realizēta kopīga attīstības sadarbības palīdzība šo valstu izvirzītajās prioritārajās valstīs un tiktu ievēroti ES attīstības sadarbības politikas mehānisma pamatprincipi.
Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzsver, ka izzināt un salīdzināt Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu – Čehijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas attīstības sadarbības politiku pēc šo valstu iestāšanās ES ir zinātniski nozīmīgi. Tās savu neatkarību atguva tikai pēc PSRS sabrukuma 20. gadsimta 90 gadu sākumā un tajā laikā par vienu no ārpolitikas prioritāti izvirzīja integrāciju ES. Līdz ar to, nozīmīgi ir izpētīt, cik lielā mērā šīs valstis spēj iesaistīties ES saistības attīstības sadarbības politikas plānošanā un realizācijā, kā arī attīstības sadarbības politiku veidot nacionālajā līmenī, ņemot vērā faktu, ka lielākā daļa no šīm valstīm attīstības sadarbības politiku ir sākušas veidot nesen, tādā veidā kļūstot no palīdzības saņēmējas par palīdzības sniedzēja valstīm.
Bakalaura darba mērķis ir izpētīt un salīdzināt Čehijas, Igaunijas, Ungārijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Slovēnijas attīstības sadarbības politiku pēc šo valstu iestāšanās ES 2004. gadā.
ES dalībvalstu attīstības sadarbības politikas salīdzinājumā tiks apskatītas un salīdzinātas šo valstu institucionālā sistēma (kura institūcija koordinē attīstības sadarbības jautājumus), šo valstu izvirzītās attīstības sadarbības prioritārās jomas un palīdzības saņēmējvalstis, dalībvalstu koordinācija ar citiem donoriem attīstības sadarbības projektu īstenošanā, kā arī šo valstu novirzītais finansējums attīstības sadarbībai un spēja šīm valstīm pildīt starptautiskās saistības, ko tās ir uzņēmušās finansējuma palielināšanai attīstības sadarbībai.…
