SECINĀJUMI
Izmantojot gadījuma analīzi, autore izanalizēja piecas programmas "Poznērs". Secinājuma daļā autore aprakstīs, kas piemīt Vladimira Poznēra individuālam intervēšanas stilam, no kā tas ir veidots un cik lielā mērā viņa intervēšanas stils atbilst teorētiskā literatūrā iegūtām zināšanām par to.
Vispirms, vajag pieminēt kā Vladimirs Poznērs skaidro profesiju „žurnālists”. Kā bija teikts teorētiskajā literatūrā, galvenais žurnālistam ir uzmanība un griba novērot, atcerēties katru sīkumu. Arī pats V. Poznērs atbildot uz jautājumu, kas ir nepieciešams labam žurnālistam, pieminēja novērošanu, uzmanību un pieredzi.
Vladimirs Poznērs ir intervētājs, kuram ir ļoti lielā profesionālā pieredze, viņš strādā tele žurnālistikā jau daudzus gadus, un strādāja dažādās valstīs. Viņš prot pareizi uzvesties un kontrolēt savas emocijas visas programmas garumā. Analizējot programmas „Poznērs” vadītāja neverbālu komunikāciju, autore nepamanīja nevienu nekorektu žestu vai acu skatienu. Salīdzinot analīzes rezultātus ar teorētiskiem datiem var secināt, ka visi V. Poznēra žesti un sejas izteiksmes atbilst situācijai dotajā mirklī un palīdz viņam sasniegt savu mērķi intervijā. Tā, uzdodot jautājumus Poznērs palīdz sev ar rokas žestikulāciju, bet klausoties atbildes programmas vadītājs tur rokas pozās, kuri zinātniski izsaka: „Es uzmanīgi klausos”. Visas programmas garumā V. Poznērs skatās uz intervējamo, vai uz kameru. Autore nesaskatīja nevienu mirkli no piecām programmām, kad Poznērs būtu zaudējis acu skatiena kontroli. Tāda savaldīšana un savu emociju kontrolēšana rada, ka viņš ir īsts profesionāls savā jomā.
Vladimirs Poznērs vienmēr ir pilnīgi sagatavots intervijai. Pirms intervijas viņš sīki izpēta intervējamā dzīvi un tēmu, par kuru runās ar viesi intervijā. Autore izdarīja tādu secinājumu, jo V. Poznēram vienmēr ir pieraksti ar intervējamā citātiem un dažiem faktiem par viņu, kurus bija grūti atcerēties. Tātad, teorētiskajā literatūrā bija teikts, ka intervētājam vajag vienmēr būt iepriekš sagatavotām intervijai un tas pilnīgi atbilst Poznēra attieksmei par to.
Intervijas laikā Vladimirs Poznērs galvenokārt, uzdod atvērtus jautājumus. Tādi jautājumi liek intervējamai personai atklāties, sīkāk skaidrot savu viedokli. Ja V. Poznērs vairāk izmantotu slēgtus jautājumus, saruna nebūtu tik atklāta un izklausītos, ka viesis ir saspringts. Ar atvērto jautājumu palīdzību Poznērs atklāj intervējamos. Bet autore uzskata, ka bieža divpusīgu jautājumu lietošana arī ir ļoti veiksmīga. Tie jautājumi var palīdzēt intervējamam uzticēties intervētājam. Kad intervējamais dzird divpusīgu jautājumu un saprot, ka viņš var atbildēt tik atklāti, cik pats grib, vai var vispār neatbildēt uz jautājumu, viņš atslābinās un sāk uzticēties intervētājam.
Salīdzinot atziņas par intervēšanu teorētiskajā literatūrā ar analīzes rezultātiem, var izdarīt secinājumu, ka V. Poznērs visu izdara pareizi – pēc „likumiem”, bet tajā pašā laikā viņam arī piemīt savs intervēšanas stils. Vladimirs Poznērs vienmēr ir iepriekš sagatavots intervijai, viņš ļoti labi pārzina intervējamo un iztirzājuma tēmu. Analizējot Poznēra uzdotus jautājumus un salīdzinot rezultātus ar teorētiskajā literatūrā paustiem padomiem, arī sanāk, ka programmas vadītājs visu dara pareizi. Viņš sadala garus jautājumus uz dažiem īsiem, neuzbrūk ar vienu provokatīvu jautājumu, vienmēr palīdz intervējamam saprast jautājumu un pārfrazē to, ja tas ir vajadzīgs.
Programmas „Poznērs” vadītājs ir profesionāls, un viņš zina kādus jautājumus un kad vajag uzdod, lai intervija kopumā būtu veiksmīga. Autore var izdarīt secinājumu, ka tieši Vladimira Poznēra savaldība un savu emociju kontrole kopā ar šo žurnālista profesionālismu veido programmu „Poznērs” tik veiksmīgu un populāru.
Izvēlētas programmas analīze un tās rezultāti var būt vērtīgi gan žurnālistiem – iesācējiem, kuri tikai vēlas kļūt par intervētājiem, gan intervētājiem ar pieredzi. Vladimira Poznēra intervēšanas stila analīze var uzlabot viņu intervēšanas prasmes un palīdzēt viņiem pilnveidoties savā profesijā. Bakalaura darbā veiktais pētījums atklāj, kāpēc programma „Poznērs” ir atšķirīga no citām programmām – intervijām un kā tā tiek veidota. Ar analīzes palīdzību autore saprata kā intervē Poznērs un kas viņam palīdz viņam sasniegt viņa mērķi intervijās.
Tā kā bakalaura darba mērķis bija saprast kāds intervēšanas stils piemīt Vladimiram Poznēram un izanalizēt viņa intervijas programmā „Poznērs”, secinājuma daļā darba autore izklāstīs savas atziņas un savu viedokli par iegūtiem rezultātiem. Kopumā, Vladimiru Poznēru var raksturot kā ļoti uzmanīgu un laipnu klausītāju. Visas intervijas garumā viņš ļoti uzmanīgi klausās intervējamā atbildes un viedokļus un cenšas neiejaukties viņa vārdos, nepārtraukt viņu. Kaut gan, dažreiz viņam nākas tā darīt, jo Poznēram taču jāvadā programma un jādomā par skatītājiem. Kad viņam, tomēr, gadās pārtraukt intervējamo, viņš atvainojās un paskaidro, kāpēc tā izdarīja. Gadījumos, kad viņš uzdod asu, izaicinošu jautājumu, viņš arī vispirms atvainojās. Bieži tas skan tā: „Atvainojiet, bet man tomēr nāksies uzdod jums tādu jautājumu...”. Empīriskajā daļā autore rakstīja par to, ka Poznērs neizsaka savu viedokli intervijas laikā, tas arī rada cik laipns viņš ir – cik lielā mērā viņš ir lojāls pret cita cilvēka viedokli. Programmas „Poznērs” vadītājs vienmēr sasniedz savu mērķi intervijā, bet dara to laipni un neagresīvi.
…
