1. Ieslodzījuma vietu pārvaldes vēsturiskā attīstība
Līdz I Pasaules kara sākumam cietumus Latvijas teritorijā pārzināja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas cietumu inspekcijas, kas bija pakļautas Krievijas Galvenai cietumu valdei. Kara sākumā, kad Kurzemi okupēja vācu karaspēks, viņu pārziņā nonāca arī cietumi. Savukārt Vidzemes un Latgales cietumus Krievijas valdība paspēja evakuēt uz Krievijas vidieni, Kara gados cietumu ēkas pamatīgi nopostīja un atlikušo inventāru izvazāja.
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī Pagaidu valdība izveidoja Cietumu inspekciju, kas savā pārvaldē pārņēma Rīgas Centrālcietumu, kā arī Rīgā izveidotās vīriešu un sieviešu kolonijas. Tomēr šai, nupat izveidotajai Cietumu inspekcijai nebija lemts ilgi pastāvēt. Sakarā ar boļševiku iebrukumu, 1919.gada 2.janvārī Pagaidu valdība no Rīgas atkāpās. Līdz ar to darbību pārtrauca arī tās izveidotās iestādes. Pastiprinoties boļševiku teroram un kara tribunāla darbībai, cietumos sākās liels komunistu pretinieku pieplūdums. Jau 1919.gada 8.jūlijā Tieslietu ministrijas pakļautībā tika izveidota Galvenā Cietumu valde. Par tās inspektoru iecēla Ervīnu Kubi. Galvenā cietumu valde iekārtojās Rīgas pilī, kur E. Kube un vēl trīs ierēdņi uzsāka darbu. Tā paša gada 10.augustā to pārdēvēja par Galveno Cietumu un cietumu organizācijas pārvaldi, un par tās priekšnieku kļuva Pēteris Vanags – bijušais Sanktpēterburgas izmeklēšanas cietuma priekšnieks. Viņš uzaicināja par saviem palīgiem divus inspektorus – Hugo Betiheru, bijušo Krievijas Galvenās cietumu valdes priekšnieka palīgu, kuru apstiprināja 1919. gada 27. septembrī, un Paulu Rubi, bijušo cietumu priekšnieku Sanktpēterburgā, kuru apstiprināja amatā 1919. gada 3. oktobrī. Pakāpeniski Galvenās cietumu valdes darbinieku skaits pieauga, un 1920. gadā valdē strādāja 20 darbinieku. 1930.gadā Gavenā cietumu valde atkal mainīja savu nosaukumu. Šoreiz to nodēvēja par Cietumu departamentu.
Jaunās Latvijas Republikas ieslodzījuma vietu sistēma tapa grūtībās. Valsts saimniecību bija izpostījis karš, visi ieročus nest spējīgie vīrieši mobilizēti. Iedzīvotājiem vēl labi atmiņā bija palicis arī tas, kas notika aiz cietumu vārtiem, tādēļ grūti veicās ar piemērotu darbinieku atrašanu. 1920. gadā Latvijā bija 16 cietumi un 3 pārmācības nami, kuros uzturēts 1861 ieslodzītais.
…
