Ievads
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantā ir noteikts: “Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas”.1 Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Dienesta attiecības tiek nodibinātas valsts pārvaldes iestādēs, lai varētu nodrošināt nepārtrauktu valsts pārvaldes darbību un valsts pārvaldes izvirzīto funkciju īstenošanu, uzliekot par pienākumu amatpersonām veikt konkrētas amata funkcijas. Attiecības starp politiķiem un administrāciju reglamentē Valsts pārvaldes iekārtas likums2 , bet civildienesta attiecības regulē Valsts civildienesta likums3 . Pieņemot šos divus likumus, tika noteikta publiskās pārvaldes, civildienesta loma un statuss valstī. Valsts civildienesta likuma 1.pantā ir noteikts, ka šī likuma „mērķis ir noteikt likumīgai valdībai lojāla, profesionāla, politiski neitrāla valsts civildienesta tiesisko statusu, kas nodrošina tiesisku, stabilu, efektīvu un atklātu valsts pārvaldes darbību.4
Civildienests ir instruments valdības rokās, ar kuru valdība praktiski ir spējīga vadīt valsti un ierēdņi ir šī instrumenta sastāvdaļas. Latvijā civildienests dalās vispārējā un specializētajā. Valsts civildienesta likuma 3.pants nosaka, ka „ierēdnis ir persona, kas tiešās valsts pārvaldes iestādē (turpmāk iestāde), veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus”, savukārt “ierēdnis specializētajā valsts civildienestā ir persona, kas šā panta pirmajā daļā minētās funkcijas veic diplomātiskajā un konsulārajā dienestā, Valsts ieņēmumu dienestā, Valsts tiesu ekspertīžu birojā” . Laika gaitā no valsts civildienesta izveides 1994.gada līdz 2007.gadam ierēdņu skaits ir gan nozīmīgi palielinājies, gan samazinājies atkarībā no normatīvo aktu par valsts civildienestu regulējumā noteiktā, kas ir ierēdnis. Ierēdņu skaits nozīmīgi samazinājās 2006.gada 1.oktobrī, kad sakarā ar 2996.gada 27.septembra grozījumiem Valsts civildienesta likumā no valsts civildienesta izstājās sešas Iekšlietu ministrijas padotībā esošas specializētā civildienesta iestādes, kā arī viena Tieslietu ministrijas padotības iestāde - Ieslodzījuma lietu pārvalde. Pēc Valsts civildienesta pārvaldes datiem uz 2007.gada 31.decembri nodarbināto ierēdņu skaits valsts civildienestā bija 14822 ierēdņu, no tiem 10073 vispārējā civildienestā un 4749 specializētajā civildienestā .
Ierēdnim, kurš īsteno valsts pārvaldes funkcijas, jārīkojas saskaņā ar valdības noteiktajām vadlīnijām valsts pārvaldes funkciju īstenošanā un ir jābūt lojālam likumīgi izvēlētajai valdībai. Profesionāla pārvaldes personāla izveidošana un stingra tā darbības reglamentācija ir viens no valsts attīstības svarīgākajiem administratīvo tiesību uzdevumiem
Valsts civildienesta pārvalde 2006. gadā ir izskatījusi 138 iedzīvotāju un ierēdņu sūdzības. Vispārējā uzraudzības jomā, izvērtējot valsts pārvaldes iestāžu pieņemto lēmumu likumību pret ierēdņiem, atzīstot iesniegtās sūdzības par pamatotām 16 gadījumos ar lēmumu ir atcēlusi prettiesiskos iestādes lēmumus, no tām četras par nepamatotas neatbilstības ieņemamajam amatam konstatēšanu; viena par nepamatotu iecelšanu amatā; 4-par konkursu uz ierēdņa amatu; viena par prettiesisku pārcelšanu, savukārt deviņos gadījumos ar lēmumu sūdzības ir noraidījusi no tām viena par pārcelšanu citā amatā .
Diplomdarbā tiks pēta, analizēta patreizējā situācija: cik likumīgi un kā tiek organizēti konkursi uz vakantām ierēdņa amata vietām. Tiks izvērtētas raksturīgākās kļūdas, kas tiek pieļautas šajā procesā, kas būtu darāms valsts pārvaldēs, lai nepieļautu, ka valsts pārvaldē amatos tiek iecelti bezatbildīgi, neprofesionāli un viegli ietekmējami ierēdņi.
Darba mērķis ir izvērtēt, izpētīt procesu kā notiek ierēdņu iecelšana amatā valsts pārvaldes iestādēs, vērtēšanas kritēriju izstrāde, atbilstoši sludinājuma izvirzītajām prasībām, ierēdņa statusa piešķiršana. Salīdzināt to ar citu valstu praksi, piemēram, Lietuvas, Igaunijas, Spānijas, Krievijas u.c. Izdarīt secinājumus un priekšlikumus, lai risinātu ierēdņu iecelšanas amatā problemātiskos jautājumus, kas rodas organizējot konkursus uz vakantām amata vietām.
…
