IEVADS
Mājsaimniecības un uzņēmuma aplikšana ar nodokļiem nav pašmērķis, bet ir līdzeklis valsts dažādu mērķu sasniegšanai.
Gan cilvēks, gan valsts nevar izdzīvot bez ienākumiem. Katra persona ir tiesīga rīkoties ar saviem ienākumiem kā viņa grib, taču valsts ievieš zināmu korekciju, pieprasot zināmu daļu ienākumus.
No ienākuma nodokļu sistēmas Latvijā lielā mērā ir atkarīga republikas iedzīvotāju šodiena un rītdiena, jo ienākuma nodokļi aizņem svarīgu vietu valsts budžeta ieņēmumu daļā. Katrai valstij ir sava ienākuma nodokļu sistēma ar savām līdzībām un atšķirībām no Latvijas Republikas nodokļu ienākuma sistēmas. Pirms pētīt un analizēt citu valsts ienākuma nodokļu sistēmas ir pietiekami labi jāpārzina savas valsts ienākuma nodokļu sistēmu, lai varētu spriest par vienas vai otras sistēmas priekšrocībām vai trūkumiem.
Šo tēmu es izvēlējos arī tāpēc, ka ienākuma nodokļu sistēmā notiek nepārtrauktas izmaiņas, un ir interesanti un svarīgi izpētīt vai šīs izmaiņas nes kādu labumu valstij.
Bakalaura darba mērķis ir izpētīt ienākuma nodokļus Latvijā, to attīstību un problēmas.
Darbā izvirzītā mērķa sasniegšanai, tiek risināti sekojoši uzdevumi:
1. Dot teorētisku un vēsturisku ienākuma nodokļu aprakstu;
2. Raksturot ienākuma nodokļu tiesisko vidi;
3. Analizēt ienākuma nodokļu ieņēmumus un dinamiku;
4. Pētīt Eiropas Savienības dalībvalstu ienākuma nodokļu politiku;
5. Izvērtēt ienākuma nodokļu problemātiskos aspektus un pilnveidošanas iespējas.
Bakalaura darbā tiek izmantotas šādas pētījumu metodes:
Monogrāfiskā metode;
Grafiskā metode;
Dokumentu analīze;
Dinamikas un struktūras analīze.
Pētījuma objekts ir ienākuma nodokļi Latvijā. Darbā tiek apskatīts laika periods no 2000. līdz 2006.gadam.
Darba teorētiskā bāzi veido zinātniskā literatūra, publikācijas presē un internetā un likumdošanas akti. (50 literatūras avoti)
1.IENĀKUMA NODOKĻU TEORĒTISKS UN VĒSTURISKS APRAKSTS
1.1.Ienākuma nodokļu teorētisks pamatojums
Atkarībā no aprēķināšanas un maksāšanas mehānisma nodokļus iedala tiešajos un netiešajos nodokļos. Tiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums) pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļa maksātāju. Svarīgākie tiešie nodokļi ir: iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmumu ienākuma nodoklis un nekustāmā īpašuma nodoklis. Ienākuma nodokli maksā pats ienākumu guvējs.
Ienākuma nodokļiem kā arī pārējiem nodokļiem jāpilda viena no nodokļu galvenajām funkcijām – jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība, kā arī jāpalielina iedzīvotāju nodarbinātība.
Latvijā uzņēmumu ienākuma nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis kopā veido vienotu ienākuma nodokļu sistēmu. Ar to saprot, ka ikviena persona, kas gūst ienākumus Latvijas Republikā ir vai nu uzņēmumu ienākuma nodokļa, vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja. Vienu un to pašu ienākumu nevar vienlaikus aplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli un iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Ienākuma nodokļu sistēma Latvijā
Pamatprincips, uz ko tiek balstīta ienākuma nodokļu sistēma, ir taisnīguma princips, kas izriet no ienākuma nodokļa uzlikšanas, pamatojoties uz nodokļa maksātāju maksātspēju. Taisnīguma principa īstenošana izpaužas gan kā vertikālā, gan horizontālā taisnīguma principa ievērošana.
Īstenojot vertikālo taisnīguma principu, nodokļa maksātājiem ar dažādu maksātspēju tiek uzlikts atšķirīgs nodokļu slogs, tas ir, tiem, kuru maksātspēja kaut kādu apstākļu dēļ ir lielāka, tiek uzlikti proporcionāli lielāki nodokļi. Atbilstoši horizontālā taisnīguma principam nodokļa maksātājiem ar vienādu maksātspēju tiek uzlikts vienāds nodokļu slogs, tas ir, visi indivīdi, kuri nosacīti atrodas līdzīgos apstākļos, ar nodokļiem tiek aplikti vienādā mērā. Turklāt lielākā mērā šim principam ir nozīme ienākuma nodokļa uzlikšanā fizisko personu ienākumam.
Lielākā daļā pasaules valstu ienākuma nodokļa piemērošanā tiek ievērots vertikālā taisnīguma princips. Latvijas iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir veidots, ievērojot horizontālā taisnīguma principu, kas nozīmē, ka ienākums tiek aplikts ar nodokli proporcionāli, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienoto likmi. Uz horizontālā taisnīguma principa ir balstīta arī uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšana, piemērojot visiem nodokļa maksātājiem vienoto likmi. ( I.Kodoliņa-Miglāne,2005, 26.lpp.).
Literatūrā ir plaši izplatīta izpratne, ka ienākums ir labākais un korektākais nodokļu aplikšanas pamats, taču ienākuma nodokļi var tikt uztverti kā ierobežojums vajadzību apmierināšanai, jo ienākums ir svarīgākais un noteicošais lielums vajadzību apmierināšanai. (E.Sīpola,2001, 87.lpp)
Teorētiski ienākumu aplikšana šķiet samērā vienkārša, taču praktiski ir visai grūti noteikt, kas ir un kas nav ienākums nodokļu aplikšanas izpratnē. Ienākums ir ļoti komplicēts nodokļu bāzes veids. Teorētiskajā literatūrā var sastapt vairākas definīcijas, taču neviena no tām nav sasniegusi tādu līmeni, lai to varētu izmantot par universālu, tas ir, piemērojamu visiem mērķiem. Taču šāda definīcijas nepieciešamība ir acīmredzama, jo pretējā gadījumā ienākumu jēdziens ir atšķirīgs nodokļu iekasēšanas mērķiem, akciju turētājiem, valsts sociālajiem mērķiem u.c. vienkāršotas universālas ienākumu definīcijas trūkums ir iemesls tam, ka atsevišķiem mērķiem domātu ienākumu definīcijas nereti ir savstarpēji pretrunīgas. (L.Kavale, 1998, 8.lpp.)
Nodokļu aplikšanas praksē parasti atdala fizisko un juridisko personu ienākumus. Ienākuma nodokļu principi paredz, ka fizisku personu ienākumi tiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet juridisku personu ienākumi ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Minētajam principam ir arī izņēmums, ko piemēro individuālā uzņēmuma īpašnieka saimnieciskās darbības ienākumam. Minētais ienākums ir radies juridiskai personai un tas pamatā tiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet noteiktos gadījumos ar uzņēmumu ienākuma nodokli. (Informatīvais ziņojums „Par iespējām piemērot 15 % ienākuma nodokļa likmi visiem komersantiem, 2005)
…
