Latvijā un Eiropā ir tendence hronisko slimību skaitam palielināties. Neskatoties uz to, ka mūsdienu medicīnā ir plašs medicīnisko preparātu klāsts, lielas diagnosticēšanas iespējas, tomēr allopātiska pieeja var maz ko mainīt hronisko slimību gaitā. Savukārt bieži un lielā daudzumā lietotie medikamenti atstāj acīmredzamu negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību. Lai izvairītos no medikamentu izrietošajām problēmām, ir jāmeklē citas ārstēšanas iespējas. Viena no šādām iespējām varētu būt homeopātiska ārstēšana. Darba mērķis ir, izmantojot literatūras avotus, izvērtēt homeopātijas nozīmi medicīnā. Lai izvērtētu homeopātijas nozīmi medicīnā nepieciešams izstudēt kā radās homeopātija un uz kādiem principiem tā balstās t.i. noskaidrot darbības mehānismu, kā arī izpētīt līdz šim veiktos zinātniskos pētījums un to efektivitātes rezultātus.
Pētot literatūru konstatēju, ka homeopātijas diagnoze balstās uz mentālo konstitucionālo atradi, terapija vērsta uz indivīda izārstēšanu, atšķirībā no allopātijas, kur terapija vērsta uz simptomu novēršanu. Izrādās, ka homeopātijā nav tik ļoti mums pierastais preparātu sadalījums pa diagnozēm, jo katram cilvēkam piemeklē preparātu individuāli, un līdz ar to viens un tas pats preparāts var tikt izmantots pie dažādām slimībām.
Vēstures gaitā homeopātijas darbības mehānisma skaidrošanai bija izvirzītas vairākas hipotēzes, kuras vēlāk tika noliegtas. Šobrīd spēkā ir informācijas teorija. Informācijas teorija mazu un vidēju potenču homeopātisko preparātu darbību skaidro ar traucējoša lieluma ieslēgšanas principu. G.Bairs izsaka pieņēmumu, ka informācijas signālvērtība tiek pārnesta uz nesošo substanci (pienu, cukuru, alkoholu, ūdeni).
Pēdējo divdesmit gadu laikā ir veikti 105 pētījumi par homeopātijas efektivitāti. Šo pētījumu rezultāti pierāda, ka homeopātijai tomēr ir pozitīvs terapeitisks efekts. Arī homeopātijas skeptiķi analizējot iegūtos rezultātus atzīst, ka homeopātija var tikt ierindota atzīto zinātņu vidū.
Mūsdienu medicīnai ir plašas diagnostiskās un ārstēšanās iespējas. Neskatoties uz medicīnas sasniegumiem hronisko slimību skaits pieaug. Lietojot allopātiskos preparātus bieži nākas aizdomāties, vai ārstējot tādu konkrētu problēmu mēs nenodarām pārāk daudz ļaunuma ar medikamentu blakusefektiem. Vai allopātiska pieeja dod vairāk pozitīvu, vai negatīvu efektu? Kā ārsti un pacienti var izvairīties no medikamentu izraisītajiem sarežģījumiem, kuri bieži vien izpaužas pēc ilga laika posma, un par to iespējamību bieži vien nenojauš pat ražotāji. Ķīmiski ražotu medikamentu atkritumi ir bīstami apkārtējai videi, savukārt šo medikamentu vielmaiņas produkti organismā negatīvi ietekmē organisma līdzsvaru sistēmas: imūno sistēmu, mikrofloru, hormonālo balansu. No viesiem šiem sarežģījumiem palīdz izvairīties homeopātija, jo šī ārstniecības metode nesatur pašu vielu, kas var ārstēšanās procesā negatīvi ietekmēt cilvēka iekšējo vidi. Homeopātiskie līdzekļi satur tikai ārstnieciskās vielas informāciju, tas ir homeopātija darbojas informatīvi. Savukārt allopātiskie preparāti kairina un bloķē receptorus, aizvieto trūkstošo vielu, nestimulējot organismu uz pašcīņu ar patoloģisko procesu. Homeopātija kā dziļi individualizēta metode, tiecas uz integrāciju, ķermeņa un dvēseles dziedēšanu. Pacients ārsta acīs ir neatkārtojama personība prāta, dvēseles un ķermeņa vienotība. Homeopātiskais preparāts neaizstāj trūkstošo vielu organismā, neveicina atsevišķas sistēmas kompensēšanu tiešā ceļā, tas regulējoši iedarbojas uz centrāliem regulējošiem procesiem organismā.
Jau tikai šo iemeslu dēļ ir būtiski pievērsties homeopātijai kā nopietnai ārstniecības metodei.…
