Darba algas ekonomiskais saturs. Lai atbildētu uz izvirzīto jautājumu, terminaloģiski jarunā nevis par darbu, bet darbaspēku, proti, potenciālām darbaspējām, kas sakarā ar kvalifikāciju piemīt cilvēkam tirgus ekonomikā – darba ņēmējam. Toties darbs ir darbaspēka patērēšanas process. Prece, ko var pirkt konkrētajā ražošanas resursu tirgū, var būt vai nu darbaspēks, vai arī darba rezultāts – ražojums, pakalpojums. Ja darbaspējas netiek pieprasītas, mums ir darīšana ar bezdarbu – darbs netiek veikts, nav arī darba rezultāta, kaut gan bezdarbniekam ir darbaspējas.
Runājot par Latvijas ražošanas resursiem, jāņem vērā pagaidu bezdarbnieki, liels potenciāls spēks.[25]
Par to, kas tiek pirkts un pārdots darbaspēka tirgū zinātniekiem ir dažādi viedokļi. It kā loģisko tēzi, ka šī pērkamā prece ir darbaspēks, kas nav atdalāms no sava īpašnieka, bieži kritizē. Šī kritika tiek argumentēta ar to, ka uz laiku veidojoties verdzības attiecības, jo prece esot pats cilvēks.
Līdz ar to tiek noraidīts uzskats, ka darba alga ir darbaspēka ka preces cena. Lai šo problēmu atrisinātru, tiek izteikts atzinums, ka darbaspējas tiek uz laiku iznomātas, proti, uz noteiktām stundām dienā, nedēļā, mēnesī. Šinī teorētiskā variantā darba alga ir darbaspēka nomas maksa.
Cita viedokļa būtība ir tāda, ka darba alga tiek raksturota ka maksa par pakalpojumu. No šādas nostājas izriet: pirmkārt, darbaspēka tirgū pārdošanas un pirkšanas objekts ir pakalpojums, ko sniedz darbs, patērējot darbaspēku; otrkart, darba alga ir šī pakalpojuma cena.
Visprimitīvāka tēze, kas neprasa analītisku pieeju jautājumam un nerisina problēmu, kas ir prece darbaspēka tirgū, vienkārši apgalvo, ka darba alga ir samaksa par darbu, par noteiktu veikumu vai konkrētu razultātu.
Neatkarīgi no dažādiem viedokļiem par darba algas ekonomisko saturu darba alga ir ienākums, ko saņem darbaspēka īpašnieks, izmantojot savas darbaspējas. Šī ienākuma avots ir tā jaunrade, tas ražīgais spēks, kas piemīt šīm spējām un kas izpaužas darba procesā kā darbaspēka izmantošanas rezultāts.[2]
Darba algas līmeni noteicējošie faktori. Neatkarīgi no darba algas sociāli ekonomiskā satura koncepcijas darba algas konkrētais līmenis ir atkarīgs no darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma samēra.
Darbaspēka pieprasījumu nosaka galvenokārt šādi faktori:
pirmkārt, ražojumu un pakalpojumu pieprasījums: līdz ar to darbaspēka pieprasījums jāuzskata par atvasinātu pieprasījumu. Latvijā pieprasījumu pēc darbarokām un intelekta regulē pieprasījums pēc pašmāju ražojumiem un pakalpojumiem, pēc eksportprecēm citās valstīs;
otrkārt, darba ražīgais spēks un darba intensitātes pakāpe;
treškārt, darba dienas ilgums;
ceturtkart, segmentos noteikta aroda, specialitātes darbinieku pieprasījums;
piektkart, darbinieku kvalifikācija aroda ietvaros;
sestkārt, darba algas līmenis, ar to saistīto darba devēju nodokļu, sociālo izmaksu lielums;
septītkārt, pieprasījums pēc izcilu mūziķu, mākslinieku, aktieru, režisoru, rakstnieku, sportistu, visdažādāko “zvaigžņu” snieguma;
astotkart, monopsons, kad darba ņēmēji kādā attālākā nostūrī ir saistīti ar ražotni, tirdzniecības centru u.tml., kas ir vienīgais darba devējs. (Latvijā šāds monopsons ir tipisks būvmateriālu ražošanā, piemēram, Lode, Vangaži, Kalnciems, Brocēni, kad iespēja atrast darbu ārpus šīm ražotnēm minētajā apvidū ir visai maza.) [2]…
