Tradicionāli estētikā jēdziens „māksla” ir saistīts ar „skaistā”, „gaumes” jēdzieniem, to nozīmi, kas tiek definēti, balstoties uz to, ko skatītājs redz mākslas objektā, tātad uz jutekliskām īpašībām. Taču modernisma laikmetā pirmo reizi tiek apšaubītas tradicionālās estētikas kategorijas, līdz ar to tiek apšaubīti, noraidīti iesakņojušies pieņēmumi par mākslas raksturu. Māksla kļūst radikāli atšķirīga, tā par savu uzdevumu vairs neuzskata attēlot, imitēt apkārtējo, redzamo pasauli, bet tiecas atklāt „augstāku” patiesību, kas tiek saprasta kā transcendentāla, pārjutekliska. Mākslas darbs tiek saistīts ar abstraktām, nejutekliskām īpašībām. Tā kā māksla bija kļuvusi tik atšķirīga, tad tas radīja visai mulsinošu situāciju, kas vai kliedza pēc skaidras definīcijas, kas „saliktu visu pa plauktiņiem”, kas ļautu identificēt, atpazīt mākslu no „nemākslas”. Likumsakarīgi, šāda veida definīcijas, kas strikti iezīmēja mākslas robežas, radās pie tam visai daudz, kas, mainoties dominējošajam mākslas stilam (piemēram, ekspresionisms, kubisms,u.c.), nomainīja viena otru, jeb cieta sakāvi. 1950-os gados filosofijā rodas ideja, ka mākslu nav iespējams definēt. Filosofi, kas attīstīja šo ideju, kas balstījās uz Vitgenšteina ģimenes līdzības metodi (Vitgenšteins, 1997:255). Vitgenšteins piedāvā metodi, kā atpazīt lietas pēc līdzības principa, nevis pēc definīcijas. Mēs atpazīstam grāmatas, lai cik dažādi tās arī neizskatītos, mēs atpazīstam suņus, neskatoties uz to, ka ir neskaitāmi daudz dažādu suņu sugu. Vitgenšteins uz mākslas vēsturi raugās kā uz milzīgu ciltskoku, kuram ir daudz dažādi atzari, kas viens ar otru tomēr ir nesaraujami saistīti. 1990-to gadu beigās mākslas filosofs Noels Kerols uzdod jautājumu, kāpēc Vitgenšteina sekotāji bija tik pārliecināti, ka nav iespējams turēties pie loģikas pamatiem, pie definīcijas attiecībā uz mākslu? (Carroll,1999: 273).
Atbilde rodama Vitgenšteina sekotāja Morisa Veica darbā „Teorijas loma estētikā”, kur viņš runā par mākslu kā par atklātu struktūru, kas ir atvērta jaunajam, mainīgajam. Jebkura definīcija nospraustu robežas mākslas jēdzienam. Tas nebūt nenozīmē, ka mākslai vienmēr būtu jābūt ekspansīvai, inovatīvai, oriģinālai, bet tai ir jābūt gatavai pieņemt jauno, citādo, tai ir jābūt atvērtai, fleksiblai. Līdz ar to konkrēta mākslas definīcija, kas noteiktu nepieciešamos priekšnosacījumus, kādai tai ir jābūt, nav iespējama. Veics uzskata, ka līdzšinējo domātāju lielākā kļūda ir tā, ka tie mākslas jēdzienu ir uztvēruši kā noslēgtu. …
