Ievads
Tiesiskā valstī būtisku vietu ieņem īpašuma tiesības. Tiesības uz īpašumu pieder pie brīvas, demokrātiskas valsts iedzīvotāja konstitucionāli garantētām pamattiesībām, no kurām izriet arī tiesības savu īpašumu brīvi atsavināt, ieķīlāt, dāvināt. 1950.gada 4.novembra Eiropas pamattiesību un pamatbrīvību aizstāvības 1. protokola 1. pants nosaka, ka jebkuram ir tiesības uz īpašumu. Latvijā tiesības uz īpašumu aizsargā LR Satversmes 105.pantā nostiprinātā īpašuma garantija – „ikvienam ir tiesības uz īpašumu” -, kas nodrošina ikvienas personas brīvību mantiski tiesiskajā jomā un iespēju patstāvīgi iegūt un lietot mantiskus labumus, kā arī ar tiem rīkoties.
Valsts ar Satversmes starpniecību ne tikai deklarē īpašuma tiesību nozīmīgumu, bet arī rada šo tiesību nodrošinājuma mehānismu. Zemesgrāmatas Latvijā ir tās tiesu iestādes, kas nu jau 15 gadus veiksmīgi realizējušas šo politiku. Vēstures pieredze Eiropā, kā arī Latvijā ir apliecinājusi, ka ar nekustamiem īpašumiem saistīto tiesību nostiprināšanu visefektīvāk veic zemesgrāmatu sistēma, kura savukārt, balstās uz tādiem vispāratzītiem principiem kā –zemesgrāmatās ieraksta visus nekustamos īpašumus, nostiprina ar tiem saistītās tiesības, zemesgrāmatas ir visiem pieejamas un to ierakstiem ir publiska ticamība.
Latvijas Republika, atgūstot valstisko neatkarību, tautsaimniecības attīstībai attīstīja tirgus ekonomiku, kuras pamatā galvenokārt ir privātīpašums un privātā iniciatīva. Arī Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā personu loks, kas var iegūt īpašumu Latvijā ir paplašinājies. Lai gan nekustamā īpašuma tirgū šobrīd novērojams atslābums, saistībā ar inflāciju, ārvalstu pircēji un investori tikai sarosās un veic aktīvus darījumus ar nekustamiem īpašumiem, tai skaitā mežiem. Līdz ar to, darījumu skaits gadu no gada pieaug. Un, kā apliecina iepriekšminētais citāts, tikai zemesgrāmatā ierakstīts nekustams īpašums piešķir īpašniekam pilnas varas tiesības. Tas nozīmē, ka, līdz reģistrēšanai zemesgrāmatā nekustamā īpašuma ieguvējam pret trešajām personām nav nekādu tiesību, piemēram, nekustamā īpašuma pircējam nav priekšroka ar nekustamo īpašumu brīvi rīkoties, līdz ar to, var secināt, ka pircējam jāatzīst par spēkā esošu tās personas darbība, kurai īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. Lai nekustamā īpašuma tiesības nostiprinātu zemesgrāmatā, ir nepieciešami dažādi dokumenti, kas apstiprina faktu par tiesībām uz konkrēto īpašumu, kā arī informācijai par īpašumu, piemēram, sastāvu, ir jābūt sakārtotai. Tomēr, prakse rāda, ka dažkārt trūkst zināšanu par zemesgrāmatu nozīmīgumu un nepieciešamību, līdz ar to, nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā bieži vien tiek ignorēta, kas nepārprotami var radīt nelabvēlīgas sekas, piemēram, ar vien pieaugošais krāpniecību skaits ar nekustamo īpašumu. Tāpēc, autore uzskata, ka nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā un ar to saistītās procedūras izzināšana, kā arī zemesgrāmatu nozīmes apzināšanās, ir aktuāla tēma jebkurai sabiedrības daļai. Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī minētā jautājuma aktualitāti Latvijā, izvēlēta maģistra darba tēma „Fizisko personu nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatās”. Tēmas aktualitāte palīdzēja noteikt pētījuma objektu, kas ir: nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatās.
Atbilstoši tēmas aktualitātei, maģistra darba mērķis ir balstoties uz pieejamo materiālu analīzi, izstrādāt priekšlikumus zemesgrāmatu darbības tiesiskā regulējuma grozījumiem, kas saistīti ar fizisko personu nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanas zemesgrāmatās procedūras vienkāršošanai un pilnveidošanai.
Darbā izvirzītie uzdevumi konkretizē maģistra darba mērķa sasniegšanas gaitu:
1) izpētīt, kā Latvijas Republikas normatīvajos aktos tiek definēts nekustamā īpašuma jēdziens, kādi ir nekustamā īpašuma veidi, kas var kļūt par nekustamā īpašuma tiesiskajiem ieguvējiem, lielāku uzmanību pievēršot fiziskām personām;
2) apskatīt zemesgrāmatu tiesisko nozīmi un attīstību, kā arī noskaidrot Latvijas Republikas normatīvajos aktos noteiktos zemesgrāmatu darbības vispārīgos principus un kārtību, kas attiecas uz nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu;
3) salīdzināt citu valstu nekustamā īpašuma reģistratoru darbību, veidot priekšstatu par zemesgrāmatu līdzībām un atšķirībām;
4) atklāt un analizēt zemesgrāmatu un tiesu praksē sastopamās ar nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā saistītās problēmas un nepilnības, rast risinājumi nepilnību novēršanai.
Formulētie uzdevumi ļāva precizēt maģistra darba priekšmetu: Fizisko personu nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatās.
Pieejamo materiālu analīze par tiesisko personu nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā un apskatītie statistikas dati, no Zemesgrāmatu likuma pieņemšanas brīža līdz mūsdienām, akcentē zemesgrāmatu nozīmi un ļauj izvirzīt hipotēzi: Ja tiks veikti eksistējošo tiesību normu piedāvātie grozījumi, tad nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanas procedūra zemesgrāmatās kļūs vienkāršāka un pilnīgāka.
…
