IEVADS
Simetrijai kā tādai ir veltīts nepārredzami daudz rakstu. No mācību grāmatām un zinātniskām monogrāfijām līdz darbiem, kas apelē ne tik ar rasējumiem un formulām, cik pie mākslas tēla, un savienojoši sevī arī zinātnisku literatūru.
"Īsā Oksfordas vārdnīcā" simetrija tiek noteikta kā "skaistums, kas ir atkarīgs no ķermeņa daļu proporcionalitātes vai jebkāda vesela, ar līdzsvaru, līdzīgiem, harmoniju, saskaņotību" (pats termins "simetrija" grieķiski nozīmē "samērīgumu", kuru izseni filozofi saprata kā konkrēts harmonijas gadījums ar saskaņojuma daļu vesela ietvaros) .
Simetrija ir viena no īpaši fundamentālām un vienai no īpaši kopējām Pasaules veidošanas likumsakarībām: nedzīvas, dzīvas dabas un sabiedrības. Simetriju sastopam visur. Simetrijas jēdziens iet līdzi cilvēces daiļrades visu gadsimtiem ilgo vēsturi. Ir sastopams jau cilvēces attīstības sākotnē; to plaši izmanto mūsdienu zinātnes virzieni, visi bez izņēmuma.
Eksistē divas simetriju grupas.
Pie pirmās grupas pieder stāvokļu, formu un struktūru simetrija. Tā ir tā simetrija, kuru var tieši saskatīt. To var nosaukt par ģeometrisku simetriju.
Otrā grupa raksturo fizisku parādību un dabas likumu simetriju. Šī simetrija ir dabaszinātniskas pasaules gleznas pašā pamatā: to var nosaukt par fizisku simetriju.
Tūkstošgadu laikā sabiedriskas prakses un objektīvas īstenības likumu izzināšanas gaitā cilvēce sakrāja liela skaita datus, kas liecina par esamību divu tendenču apkārtējā pasaulē: no vienas puses tā ir stingra un nokārtota, harmoniskā, bet no citas - to pārkāpšanās. Cilvēki sen pievērsa uzmanību kristālu formas pareizumam, krāsām un citiem dabiskiem objektiem un atdarināja šo proporcionalitāti mākslas darbos, priekšmetos, kurus tie rada, izmantojot simetrijas jēdzienu.
Vārdam «simetrija» ir divējāds tulkojums.
Viena nozīme "simetrisks" nozīmē kaut ko visai proporcionālu, sabalansētu; simetrija rāda daudzu daļu saskaņojumu, ar kura palīdzību tie apvienojas vienā veselā. Šā vārda otrā nozīme ir līdzsvars - likumsakarības par tās divdabību.
Raksturīgi, ka pie īpaši interesantiem rezultātiem zinātne atnāca tieši tad, kad bija uzstādāmi simetrijas pārkāpšanas fakti. Sekas, kas iztek no simetrijas principa, intensīvi izstrādājās ar fiziķiem pagājušajā gadsimtā un nonāca pie svarīgiem rezultātu rindām. Simetrijas likumu sekas ir, vispirms, klasiskas fizikas likumi. Tagadnē dabaszinātnēs ir pārsvarā simetrijas un asimetrijas kategoriju definēšanas uz noteiktu pazīmju pārskaitījuma pamata. Piemēram, simetrija tiek noteikta kā īpašību kopums: kārtības, viendabīguma, samērīguma, harmoniska.
Visas simetrijas pazīmes daudzās definēšanās ir aplūkojamas līdztiesīgas, vienādi būtiski, un atsevišķos konkrētos gadījumos, uzstādot kaut kādas parādības simetriju, var lietot jebkādiem no tiem. Tā, vienos gadījumos simetrija - tas ir viendabīgums, citos - samērīgums un tā tālāk.
Pamatojoties uz to, ka simetrijas māksla ir ļoti populāra un svarīga, par bakalaura darba tēmu ir izvēlēti simetrisko pārveidojumu veidi.
Bakalaura darba objekts ir simetriskie pārveidojumi. Darba priekšmets ir to attēlošana.
Darba mērķis ir izmantojot vektorgrafikas pamatprincipus, realizēt simetriskus pārveidojumus.
Uzdevumi tiek izvirzīti šādi:
• Iepazīties ar datorgrafiku un tās veidiem;
• Izpētīt simetrijas veidus;
• Izvēlēties vidi, kurā realizēt simetriskos pārveidojumus;
• un kā rezultāts attēlot tos.
Bakalaura darba struktūra ir šādā: ievads un trīs daļas: pirmajā un otrajā daļā ir teorētiskais literatūru izskats atbilstoši izvēlētai tēmai, trešajā – izmantotas programmēšanas valodas un vides apraksts, kā arī darba praktiskās daļas apraksts un izveidota programmprodukta specifikācija.
Pirmajā daļā „Datorgrafika” ir iekļauta informācija, kura sniedz priekšstatu par datorgrafiku un tās veidiem.
Otrajā daļā „Simetrijas māksla” ir pārskaitīti ģeometrisko pārveidojumu veidi. Tiek aprakstīts to darbības princips.
Trešajā daļā „Simetrisko pārveidojumu realizācija” ir aprakstīti izveidotie pārveidojumi, kā arī programmprodukta specifikācija.
Pēc bakalaura darba izpētīšanas, iegūto informāciju un materiālu var izmantot apmācošās sfērām: gan pašizglītībai, gan citu cilvēku, piemēram, studentu un skolēnu apmācībai. Kā arī izmantot kā pamatu mozaīku (rakstu) veidošanai.
…
