Emocionālā izdegšanas sindroma līmeņa atšķirības X un Y organizācijā intelektuāli apkalpojošā sfērā strādājošām sievietēm

1.1. Emocionālās izdegšanas sindroma teorijas psiholoģijā

Pirmie raksti par emocionālās izdegšanas sindromu ( EIS ) parādījās ASV 20. gadsimta 70. gadu vidū, pamatā runājot par šī fenomena atšķiramību, norādot uz izplatību un akcentējot faktu, ka EIS nav gadījuma rakstura parādība. ASV ārsts un psihoanalītiķis H. Freudenberger ( 1975.), viens no pirmajiem savās publikācijās norādīja uz procesiem, kuros viņš un viņa kolēģi ir izjutuši emocionālu iztukšošanos, motivācijas un piesaistes izjūtas zudumu un viņš to definēja ar terminu – izdegšana ( burnout – angļu val. ). Sākumā šis jēdziens tika saistīts ar profesijām, kuras paredz ikdienas kontaktus ar cilvēkiem, kā rezultātā var veidoties emocionālais starppersonu stress, īpašs emocionāls bezspēka stāvoklis, kas izpaužas kā ciniska attieksme.( Maslach&Jackson,1979 ). [ 2 ] Ievērojamu ieguldījumu EIS pētīšanā deva psiholoģe Chiristina Maslach, kura 1976. gadā sāka pētīt indivīdu emocijas darba vietā. EIS izpētes sākumposmā viņa šo fenomenu apskatīja nevis kā individuālu stresa reakciju, bet kā individuālo attiecību transakciju darbavietas aspektā. Starppersonu kontekstā uzmanība vairāk tika fokusēta uz subjekta emocijām, viņa motīviem un vērtībām, uz kā bāzējas viņa darbs ar klientu. 20.gs. 90. gados, balstoties uz veiktajiem pētījumiem, tika konstatēts, ka EIS attiecināms ne tikai uz sociālo sfēru, bet gan uz jebkuru ar cilvēkiem saistītu nodarbinātības sfēru, un tika izveidots koncepts, ka emocionālā izdegšana ir psiholoģisks sindroms kā atbildes reakcija uz hroniskiem ar darba vidi saistītiem stresoriem.[ ]
Šajā laikā longitudinālo pētījumu rezultāti norādīja uz to, ka emocionālās izdegšanas sindroms (EIS ) vislielākā mērā ir saistīts ar indivīda domām un jūtām darbavietā, ka “ izdegšana ir indivīda un darbavietas interakcijas sekas” [....]. Uz šī sindroma nozīmību norāda tā seku tieša ietekme uz subjekta spēju veikt savu konkrēto darbu, ko varētu raksturot ar izvairīšanos no darba, vai arī – paliekot darbā – ar zemu produktivitāti un efektivitāti. Emocionālā izdegšana ir psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kas dod iespēju indivīdam dozēt un ekonomiski izmantot savus enerģijas resursus. Šīs parādības disfunkcionālās sekas negatīvi ietekmē profesionālo darbību, kā arī komunikāciju ar sadarbības partneriem.

…