Pagājušajā gadsimtā cilvēce ir piedzīvojusi nozīmīgus notikumus, kas skar eitanāziju, sākot ar Dr. Džona Kevorkjana pirmo, provokatīvo publisko eitanāziju līdz pat pirmajai legālajai eitanāzijai Oregonas štatā, ASV. Lai arī galvenais jautājums šajā jomā ir par to, vai neārstējami slimiem pacientiem ir tiesības prasīt ārstam saīsināt viņu ciešanas, ir radies arī liels jautājums par nāves mokām, kā arī par jēdzienu, ko nosacīti varētu saukt par “labu nāvi”.
Tulkojumā no sengrieķu valodas eitanāzija nozīmē — laba nāve. Etimoloģijas vārdnīcā šai reālijai doti divi skaidrojumi:
1)viegla, nesāpīga nāve;
2)slimnieka nonāvēšana humānu apsvērumu dēļ neārstējamas slimības gadījumā.1
Eitanāzija mūsdienu izpratnē ir palīdzēšana viegli nomirt letāli slimam cilvēkam, kas vēl pilnīgi apzinās savu stāvokli, atbild par savu rīcību un vēlas, lai viņam ātrāk iestātos nāve. Būtībā eitanāzija ir pēdējā palīdzība, ko apkārtējie cilvēki var sniegt neglābjami slimam cilvēkam, kad viņš to vēlas. Cilvēkam vajadzība nomirt viegli un ātri rodas tad, kad viņam smagas slimības dēļ rodas neciešamas un ilgstošas sāpes.2
Lielai daļai cilvēku, kas dzīvo attīstītās valstīs, nāve vairāk nav dabisks notikums, lieta, kas vienkārši notiek ar katru no mums. Lielākoties mūsdienās attīstīto valstu iedzīvotāji mirst slimnīcās, kur ārsti pieliek milzīgas pūles un pielieto pēdējos zinātnes sasniegumus, lai paildzinātu cilvēku dzīvi tik ilgi, kamēr vairs nav pat teorētiskas iespējas atlabt. Šo pūliņu gaitā pacientu sāpes, ciešanas un vēlmes bieži tiek neievērotas, jo ārstus saista daudzi ekonomiski, juridiski, morāli un medicīniski apsvērumi. Ārstiem bieži ir jāizvēlas, kad un kādus vēl līdzekļus pielietot, lai paildzinātu pacientu dzīvi, vai arī ļaut pacientam nomirt, gadījumā, ja šie līdzekļi ir neiedarbīgi.
Tiesu lēmumos ir nostiprinātas pacienta tiesības pārtraukt dzīvību uzturošu procedūru (mākslīgā barošana, elpināšana utt.) pielietošanu. Tas, kas ir ar eitanāziju saistīto jautājumu pamatā, ir tas, vai pacientam ir tiesības pieprasīt no ārsta palīdzību, lai paātrinātu nāvi un vai tas ir morāli pieņemami ārstiem to darīt.
Dažreiz, ja pacients nav spējis adekvāti atbildēt, tad par viņa dzīvību lemj viņu radinieki. Bet paskatīsimies uz to arī no citas puses. Vai slims cilvēks, kurš zina, ka viņš nespēs vairs staigāt un pilnvērtīgi dzīvot, var atbildēt, ka viņš grib dzīvot? Man liekas, ka, lai atbildētu apstiprinoši, tad jābūt lielam dzīves spēkam un arī lielai dzīves gribai.
Diplomdarbā aplūkotie jautājumi:
eitanāzijas vēsturiskā attīstība;
eitanāzijas jēdziena skaidrojums;
eitanāzijas tiesiskais regulējums Pasaulē;
eitanāzijas regulēšanas nosacījumi;
Diplomdarba mērķis ir nosacījumu izstrādāšana par iespējamo eitanāzijas regulējumu Latvijā. …
