Jau kopš seniem laikiem pasaules valstis ir attīstījušās nevienmērīgi. To ietekmē vairāki faktori – valstu attīstības vēsture, to ģeogrāfiskais novietojums, pasaulē notiekošie procesi, piemēram, karadarbība, dabas stihijas u.c. Rezultātā veidojas valstu noslāņošanās, kur iezīmējas augsti attīstītas valstis ar nostiprinātu ekonomiku un sakārtotu valsts iekārtu un valstis, kuras saskaras dažādām grūtībām, ar kurām pašas nespēj tikt galā finanšu līdzekļu, resursu nepietiekamības, pieredzes trūkuma vai citu iemeslu dēļ. Lai panāktu ekonomisko un sociālo vienmērību valstu starpā, jau vēsturiski attīstītās valstis ir sniegušas palīdzību citām valstīm. Īpaši šī tendence attīstījās pēc Otrā pasaules kara, kad karadarbības rezultātā vairāku valstu ekonomika bija sagrauta un valstu iedzīvotāji cieta no nabadzības.
Ārvalstu ekonomiskā palīdzība ir pasākumu kopums, ar kura palīdzību ir iespējams panāk ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību valstīs, kurās tas ir nepieciešams, lai uzlabotu iedzīvotāju labklājību un valsts kopējo tēlu. Viens no ārvalstu ekonomiskās palīdzības veidiem ir oficiālā attīstības palīdzība, ko nodrošina augsta ienākumu līmeņa valstu valdības. Šo palīdzību ir iespējams īstenot divos veidos – divpusējā un daudzpusējā finanšu palīdzība. Divpusējo palīdzību nodrošina viena valsts, kura ir ieinteresēta otras valsts attīstībā, jo tām ir kopējs tirgus un intereses. Savukārt, daudzpusējo palīdzību nodrošina vairākas valstis vienlaikus, kuras ir apvienojušās kādā no pasaules starptautiskajām organizācijām. Starptautiskās organizācijas ir dažādas, bet tām ir kopīgs vispārējais mērķis – sniegt atbalstu valstīm, kurām tas ir nepieciešams.
Pasaulē starptautiskās organizācijas ir dažādas, pazīstamākās no tām ir Pasaules Bankas grupa, Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, kā arī daudzas citas, kurām mērķis ir nodrošināt palīdzības saņēmējvalstu attīstību un ekonomisko izaugsmi.
Viens no veidiem, kā paātrināt valstu attīstību ir veicināt globālo brīvo tirdzniecību un palielināt valstu iespējas piekļūt plašākiem starptautiskajiem tirgiem. Valsts ekonomikai tas nozīmē gūt labumu no starptautiskās darba dalīšanas, kā arī izturēt spēcīgāku konkurenci, kā rezultātā vietējie ražotāji strādā efektīvāk un patērētājiem ir pieejams plašāks preču klāsts. …