IEVADS
Diplomdarba temats ir „Dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšana pēc izīrētāja iniciatīvas”. Diplomdarba autore izvēlējas pētīt šo tematu tādēļ, ka problēma, kas saistīta ar dzīvojamo telpu īres līgumu izbeigšanas jautājumu mūsdienās ir ļoti aktuāla.
Pašlaik daudzi dzīvokļu īrnieki ir pakļauti badam, nabadzībai un ārstniecības pakalpojumu nepieejamībai, ko pierāda šausminošā Tieslietu ministrijas statistika par draudiem īrniekus izlikt no dzīvokļiem. Laikā no 1994.gada līdz 2004.gadam tiesās ierosinātas lietas par 61 955 ģimeņu izlikšanu bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, kuru skaitā ir valsts un pašvaldību māju īrnieki, dzīvokļu īpašnieki un denacionalizēto māju īrnieki kopā, kuri vairāku gadu garumā tika spīdzināti tiesu procesos ar izlikšanu uz ielas ar visām mantām. Šādi skaitļi liek aizdomāties, ka dzīvojamās telpas īres līguma saistību nepildīšanai ir masveida raksturs, kas viennozīmīgi ir pamatots ar ekonomiskās situācijas nestabilitāti un zemu iedzīvotāju vidējo dzīves līmeni.
Tēmas aktualitāti pamato fakts, ka ar 2006.gada 8.marta Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2005-16-01 tika atcelti tā sauktie „īres griesti”. „Īres griestu” atcelšana smagi skar denacionalizēto un visu privāto namu īrniekus, kuri nav spējīgi samaksāt īres maksu un tādējādi būs spiesti zaudēt savus mājokļus. Mājokļu problēma rada pārkāpumus arī virknē cilvēka tiesību, piemēram – tiesību uz cilvēka cieņai atbilstošu dzīves līmeni, uz sociālo nodrošinājumu, uz savu dzīves apstākļu uzlabošanu, uz kvalitatīvu vidi, īpašumu, kā arī bērnu aizsardzības tiesību pārkāpumu.
Galvaspilsētā īres griestu atcelšana skar 63 298 denacionalizēto namu iedzīvotājus jeb 25 319 ģimenes, balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes un Iedzīvotāju reģistra datiem .
Nereti, risinot strīdus par tiesībām lietot dzīvojamās telpas un ar to saistītas izīrētāju un īrnieku tiesiskās attiecības, tiek sniegtas atšķirīgas likuma normu interpretācijas. Tas notiek tādēļ, ka vienotas tiesu prakses izveidošana valstī un vienota normatīvo aktu interpretācija ir tikai nākotnes mērķis, kas tiks sasniegts kad būs uzkrāts zināms daudzums tiesas spriedumu.
Savā darbā autore izmantos Civillikuma tiesību normas, likuma „Par dzīvojamo telpu īri” tiesību normas, Rolanda Krauzes komentārus likumam „Par dzīvojamo telpu īri”, Ministru kabineta noteikumus, literatūru no periodiskajiem izdevumiem, tiesu prakses
materiālus, ārzemju literatūru, kā arī gadījumus no savas pieredzes.
Īres un nomas līgums ir viens no saistību tiesību nodibināšanas veidiem. Līdz ar to
tiesiskās attiecības starp subjektiem regulē Civillikuma saistību tiesību daļa un konkrēti četrpadsmita nodaļa „Nomas un īres līgums”.
Lai regulētu attiecības starp subjektiem bija pieņemts likums „Par dzīvojamo telpu īri”.
Dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu. Dzīvojamās telpas lietošanas tiesības citai personai var nodot dzīvojamās telpas īpašnieks, valdītājs, kā arī pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” uz likumīga pamata ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā. Dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats īrniekam vai apakšīrniekam ir dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgums.
Dzīvojamās telpas īres līguma subjekti -
Izīrētājs var būt jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas ir dzīvokļa vai dzīvojamās mājas īpašnieks vai valdītājs, kā arī pašvaldība, ja tā atbilstoši likumam „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” uz likumīga pamata ieguvusi attiecīgo dzīvojamo telpu lietojumā.
…
